Uzmanība. Uzmanības deficīta sindroms

1.Uzmanība
Uzmanība - tas ir īpašs apziņas stāvoklis, kas novirza un koncentrē cilvēka izzināšanas procesus uz pētāmajiem objektiem un parādībām realitātes pilnīgākai un precīzākai atspoguļošanai. Kaut gan uzmanība nav patstāvīgs izzināšanas process un ka atsevišķa psihiska parādība ta neeksistē, tai ir būtiska loma kognitīvo procesu norise, jo uzmanība ir saistīta ar visiem sensoriem un intelektuālajiem procesiem, īpaši tas ir attiecināms uz uztveri un sajūtām (Copokун 2005).
1.1.Uzmanība, tās funkcijas
No apkārtējās pasaules līdz cilvēkam nonāk milzīgs daudzums informācijas, uz viņa maņu orgāniem iedarbojas ļoti daudz kairinātāju, taču cilvēks „nenoslīkst" šajā informācijas straumē, bet atlasa svarīgo un ignorē mazsvarīgo informāciju. Vajadzīgas informācijas atlases un kontroles funkciju pār tās saglabāšanu veic uzmanība. Uzmanība ir cilvēka apziņas koncentrētība un virzība uz ārējās vai iekšējās (psihiskās vai fiziskās) pasaules atspoguļošanu. Uzmanība ir visu psihisko izziņas procesu pamats.
Tēlaini uzmanības darbība līdzinās laternas staram tumsā: to var novirzīt uz dažādiem priekšmetiem, tā izgaismojot un padarot tos redzamus. Nodzēšam gaismu, un mēs nekā neredzam.
1.2.Uzmanības fizioloģiskie faktori
Uzmanība raksturo cilvēka psihiskās darbības virzienu un koncentrēšanu, tā ietekmē visus pārējos psihiskos procesus un cilvēka darbību kopumā un, no cilvēka psihiskās organizācijas struktūras viedokļa, ir uzskatāma gan par psihisko procesu, gan par cilvēka apziņas stāvokli, gan par personības īpašību (Крылов и Маничев 2000). P Nemovs (Немов1997) šo uzmanības daudzpusīgo raksturojumu skaidro ar dažām cilvēka nervu sistēmas anatomiski fizioloģiskām īpatnībām. …