Radioaktīvā oglekļa metode
Oglekļa radioaktīvā izotopa C-14 metode ir visbiežāk pielietojamā arheoloģiskajos pētījumos. Metodes pamātā ir fakts, ka jebkura dzīva būtne uz mūsu planētas dzīves laikā uzkrāj noteiktu daudzumu šī nestabilā oglekļa izotopa. Kāpēc nestabilā? Tāpēc, ka pastāv dabiskā atsevišķu vielu radioaktivitāte, kas pilnīgi neatkarīgi no spiediena vai temperatūras, nepakļaujoties ārēju apstākļu iespaidam, noris kā sabrukšanas process, kura rezultātā no viena ķīmiskā elementa izotopiem veidojas cita ķīmiskā elementa izotopi. Protams pastāv arī tāda lieta kā mākslīgā radioaktivitāte, bet no tās mēs labāk turēsimies šoreiz tālāk gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Šeit mums jāatceras nedaudz skolas gudrību un jāpiemin Mendeļējeva periodiskā sistēma, kuras IV grupas elements ogleklis dabā ir sastopams ar diviem stabiliem un vienu nestabilu atoma veidu jeb izotopu (izotopi ir viena un tā paša ķīmiskā elementa atomi, kas atšķiras ar atommasu t.i. tiem ir vienāds protonu skaits jeb atomnumurs, bet dažāds neitronu skaits).
Radioaktīvais ogleklis rodas augšējos atmosfēras slāņos kosmiskajam starojumam saduroties ar gāzu atomiem. Rodas neitroni, kuru iedarbībā slāpeklis sadalās radioaktīvajā ogleklī un ūdeņradī. C-14 reaģējot ar skābekli veidojas radioaktīvā ogļskābā gāze jeb CO2. Kā zināms, visi mūsu planētas augi asimilē ogļskābo gāzi un līdz ar to radioaktīvo oglekli, kura daudzums ir ļoti minimāls un, kas līdz ar augu valsts uzturu, nonāk arī dzīvu būtņu organismos. Pēc dzīvas būtnes nāves radioaktīvā oglekļa daudzums dabiskās radioaktivitātes procesā pēc noteikta laika reducējas tieši uz pusi, tātad sairst, pārvēršoties par slāpekļa izotopu N-14. Pussabrukšanas procesa periods šim radioaktīvajam oglekļa izotopam ir konstants un sastāda 5730 gadus. Pēc atlikušā radioaktīvā oglekļa daudzuma var izdarīt secinājumus par arheoloģiskā atraduma vecumu. Šo metodi izdomāja F. Libijs, kurš savā laikā piedalījās amerikāņu atombumbas radīšanas projektā. Pēc kara Libijs bija profesors Čikāgas universitātē un tieši tur izstrādāja jauno arheoloģisko radioaktīvās datēšanas metožu pamatprincipus. Libija atklājums tika izdarīts 1947. gadā un lika vēstures pētniekiem sarosīties. Abām ieinteresētajām pusēm b gan arheologiem, gan Libijam bija svarīgi pārbaudīt savu pieņēmumu pareizību. Libijs savas metodes pareizības pierādījumu cerēja atrast izdarot mērījumus ar Ēģiptē iegūtu artefaktu izpēti, kuru datējums, pamatojoties uz astronomiskām un rakstiskām liecībām, jau bija datēts. Jau 1948. gada pirmajās dienās tika nodibināta komisija, kuras uzdevums bija pārbaudīt Libija metodes noderību vēstures pētniecībā.
…
