Cilvēki vienmēr ir tiekušies pēc labākas dzīves, sapņojuši par laimīgu nākotni, centušies paredzēt sabiedrības attīstības perspektīvas. Ja šajos meklējumos cilvēku doma atraujas no īstenības, noraida to kā nepilnīgu un pilnveidošanas necienīgu un īstenības pētīšanas vietā ļaujas fantāzijām, tad rodas utopijas. (T.Mors „Par labāko valsts iekārtojumu un jaunu salu Utopija”, T.Kampanella „Saules pilsēta”, Fr.Bēkons „Jaunā Atlantīda”).
Utopija [ gr. ū ne, nē + topos vieta (t.i., vieta, kuras nav); vai arī gr. eu labi + topos vieta (t.i., labklājības zeme)] – zinātniski nepamatots ideālas sabiedrības iztēlojums. Ikdienā vārdu „utopija” lieto, runājot par nepiepildāmu sapni, projektu, kuru nav iespējams realizēt. Par utopistu sauc galīgi nepraktisku, īstenību ignorējošu, cilvēku.
Literatūrā sastopami atšķirīgi viedokļi par to, kas ir utopija. Utopija tiek traktēta kā:
• priekšlaicīga patiesība (A.Lamartīns);
• tiekšanās uz labāku nākotni (A.Franss);
• sabiedrisko attiecību ideāls (A.Sventohovskis);
• intelektuālas spekulācijas produkts, kas atrauts no masu kustības un revolucionārās pieredzes (Z.Sorels);
• sabiedriskie ideāli, pēc kuriem nākotnē tieksies lielas masu kustības (K.Manheims);
• domās veikts eksperiments, lai noskaidrotu kādas hipotēzes visas iespējamās sekas (E.Mahs);…