Utopija T.Kampanellas darbā "Saules pilsētā"

Secinājumi, manas pārdomas
Kopumā darbā sastopams diezgan daudz pretrunu un neparastu ideju, kas it kā vērstas uz ideālisma un vienlīdzības pilnu valsts formu, tomēr man tās neviļus liek atcerēties dzirdēto par Padomju Savienības (nu jau arī Eiropas Savienības) sākotnējo ideju – visiem būs labi, mēs visi būsim vienlīdzīgi, vienlīdz svarīgi kā savai tautai tā visai pasaulei. Arī „pareizu” pēcnācēju radīšana ir dzirdēts termins un mazliet atgādina Hitlera idejas par „tīru” nāciju, kas gan diemžēl tiek panākts ar visnotaļ nehumānām metodēm.
Darbā aprakstītie pilsētas iedzīvotāji Solāriji būtībā ir zaudējuši savu identitāti un kļuvuši par nelielu zobratiņu lielajā Saules pilsētas pulkstenī. Tieši šo es uzskatu par lielāko nākotnē gaidāmo nelaimi – cilvēki aizmirsīs savas intereses, hobijus, ieslīgs galējā rutīnā, visi kļūs vienādi. Patiesībā, jau šobrīd redzams ceļš uz vienlīdz tālo un tuvo nākotni. Ikviens ieracies savos darbos sēž birojā, pa ceļam „paķer” vienu „fast food” komplektu, dodas mājup, kur aizvada atlikušo dienas daļu, dodas pie miera un ir klāt nākamā diena. Gluži tāda kā iepriekšējā, gluži tāda kā visas iepriekšējās. Šī doma nedaudz skumdina un atgādina par pašas un līdzcilvēku ikdienu, kas ir pietuvojusies šai situācijai bīstami tuvu.
Kampanella ir radījis sabiedrību, kurā pilsoņu dzīve no visām pusēm tiek ierobežota un cilvēkam pašam nav absolūti nekādu tiesību, nav arī vārda brīvības, kas vismaz Latvijā šobrīd pastāv, pateicoties Satversmes 100. pantam.
Lasot šo darbu bieži domāju par to, vai gribētu dzīvot pilsētā, kāda ir Saules pilsēta un saprotu, ka laikam tomēr ne. Kaut arī viss aprakstīts ļoti jauki un skaisti, šāda dzīve tomēr ir pārāk kārtīga. Lai dzīve būtu pilnvērtīga, tā jādzīvo, nevis vienkārši jāvada pa iepriekš ieplānoto maršrutu.
Saules Pilsēta - simbols, tēls un sapnis, aiz kura ir reāli cilvēki un nereālas iespējas.


…