Cilvēki allaž ir vēlējušies zināt, kas viņus sagaidīs nākotnē. Šajā sakarā gadsimtu gaitā ir tikušas izstrādātas daudzas utopiskas teorijas, nākotnes vīzijas, filozofiskas koncepcijas par ideālu nākotnes valstību. Spriedumi par nākotni allaž balstās uz noteiktām filozofiskām atziņām par cilvēka iedabu, mērķtiecīgas darbības likumsakarībām, vēstures gaitu un sabiedrības attīstību.
Ir daudz dažādu utopiju un arī daudz dažādu toriju. Cits teoriju meklē literatūrā, mūzikā, skaitļos, cilvēkos, cits arhitektūrā, vēl cits – dizainā utt.
Utopiju ir tik daudz cik cilvēku un vēl vairāk, jo katra doma, kas atraujas no realitātes kļūst par utopija. Piemēram doma par to ka pasaulē nebūs ļaunuma, ka vienmēr visiem būs laba veselība, ka vienmēr visiem būs pietiekoši naudas un ka neviens pasaulē vairs nemirs no bada. Utopija ir kā sapnis un vēlēšanās vienlaikus, ko sauc par neaizsniedzamu, bet vai tā tiešām ir?
Teorija un utopija rada daudz jautājumus kā piemēram kas teorijai un utopijai ir kopīgs ar realitāti? Vai utopijas ir vispār vajadzīgas? Vai utopijas vienmēr ir labas?
Šajā darbā mēģināšu rast atbildi uz šiem un citiem jautājumiem, kas saistīti ar teoriju un utopiju.…