Urbanizācija ir iedzīvotāju skaita palielināšanās pilsētās, kas tiek izteikta kā proporcija no kopējā iedzīvotāju skaita vai arī šīs proporcijas pieaugums noteiktā laikā.1 Kaut arī urbanizācija nav ļoti jauns fenomens, tā attīstās strauji, 1800. gadā tikai 2% pasaules iedzīvotāju dzīvoja pilsētās, 1950. gadā šādu cilvēku jau bija 30%, bet paredzams, ka 2015. gadā jau 60% pasaules iedzīvotāju dzīvos pilsētās.2 Tāpat palielinās ar pilsētu izmēri – ja 1950. gadā pasaulē bija tikai viena pilsēta – Ņujorka, kurā dzīvoja vairāk nekā 10 miljoni cilvēku, tad paredzams, ka 2015. gadā tādas būs vismaz 23, no kurām tikai četras neatradīsies jaunattīstības valstīs3. Urbanizācijas radītās problēmas jo īpaši izjūtas jaunattīstības valstīs, kurām nepietiek finansiālo un administratīvo resursu, lai šo procesu pienācīgi kontrolētu.
Iemesli kādēļ cilvēki pārceļas uz pilsētām bieži ir ekonomiskie, jo parasti pilsētās iespējams nopelnīt daudz vairāk, taču nereti cilvēki tikai vēlas izrauties no ierastās vides, baudīt lielākas ērtības u.c. Urbanizācija nenozīmē tikai vienkārši koncentrētu cilvēku apmešanos noteiktā vietā, bet tās rezultātā tiek radīta jauna sabiedrība, kas krasi atšķiras no lauku apgabalu sabiedrības – tiek sarautas iepriekšējās ļoti ciešās sociālās saites, izjūtama krasāka atšķirība starp dažādiem sociālajiem slāņiem, cilvēku personīgā telpa tiek ierobežota, rodas savādākas attiecības cilvēku starpā. Šādos apstākļos parasti arī saasinās jau esošās problēmas – nabadzība, narkomānija, noziedzība un citas.…
