Elementu Urānu atklāja 18. gadsimta beigās vācu kīmiķis M.S. Klaprots, meklējot cinka, dzelzs un volframa rūdas. Tas notika Rūdu kalnos, Jačimovas atradnēs (starp mūsdienu Vācijas Saksijas un Čehijas Bohēmijas reģioniem) – 16. gadsimtā, pēc sudraba rūdu atklāšanas šajā reģionā, tas kļuva par lielāko derīgo izrakteņu ieguves vietu Eiropā. 17. gadsimta vidū, resursu izsmelšanas dēļ, tās nācās padziļināt, līdz ar to tur iegūtā sudraba cenas nespēja konkurēt ar Amerikas kolonijās iegūto sudrabu un daudzas raktuves nācās slēgt. Tomēr raktuves, kas bija Hābsburgu dinastijas īpašumā netika slēgtas – tur turpinājās kobalta un bismuta ieguve, kā arī derīgo izrakteņu ieguves tehnoloģiju attīstība 18. gadsimtā ļāva atkal iegūt sudrabu atradnēs, kas iepriekš tika uzskatītas par izsmeltām. Jačimovas raktuvju strādnieki jau kādu laiku bija ievērojuši neparastu, melnu, spīdīgu minerālu, ko dēvējaa par „piķa minerālu” vai „sliktas veiksmes minerālu” (no vācu valodas vārda pech – piķis, neveiksme; mūsdienās šo minerālu sauc par uraninītu), Klaprots 1789. gadā Berlīnē veica šī minerāla pirmās analīzes – viņam izdevās iegūt urāna oksīdu, ko viņš pats sauca par „neparasta veida pusmetālu” (strange kind of half metal). Jauno elementu nosauca par godu planētai Urānam, kas bija atklāta astoņus gadus ātrāk. Nākamo simts gadu laikā urāns mazākā apjomā tika atrasts daudzviet pasaulē. Ķīmiski tīru elemtu iegūt izdevās tikai 1841. gadā, to veica franču ķīmiķis E. Peligo no urāna tetrahlorīda kā reducentu izmantojot kāliju paaugstinātā temperatūrā. Līdz ar 1869. gadu un D. Mendeļējeva periodiskās tabulas publicēšanu, tika konstatēts, ka urāns ir smagākais elements, kāds līdz tam laikam bija atrasts uz Zemes. …
