Vairākas vides aizsardzības organizācijas daudzās valstīs organizē darbu pludmaļu un upju krastu attīrīšanai no dažāda veida atkritumiem. Tādā veidā tiek iztērētas diezgan lielas naudas summas, kā arī tiek organizētas arī talkas, kurās piedalās brīvprātīgais darbaspēks. Taču ar to tas viss nav beidzies, jo jau dažas dienas pēc darbiem vai talkas situācija bieži vien jau ir gandrīz identiska. Plastmasas atkritumi ir kļuvuši par visai parastu lietu daudzās pludmalēs. Šis raksts apskata galvenokārt plastmasas atkritumu nonākšanu pludmalēs no notekcaurulēm un izgāztuvēm. Pludmales atkritumu un to avotu apzināšana sākusies jau vismaz 25 gadus atpakaļ, bet tas pats darbs ar piesārņojumu upmalās ir tikai sākumstadijā. Tomēr, kā izrādās 80% piesārņojuma Dienvidvelsas upju estuāros ir no tiem pašiem avotiem. Jebkurā reģionā, kur lielas upes ietek jūrā, pastāv piesārņojuma problēma. Sabiedrība arī jau sen parādījusi savu nepatiku pret piesārņotām pludmalēm un upmalām. Šis materiāls galvenokārt atspoguļos vienu konkrētu situāciju. Darbu Tafas upē, kura ieplūst jūrā pie Kārdifas. Dienvidvelsas upes ir tādas, ka tajās nonākušie atkritumi var tikt transportēti pat ļoti tālu. “Ceļojumu” bieži vien pārtrauc dažādi šķēršļi, kas bieži vien ir veģetācija. Atkritumi ļoti bieži izrādās tādi, kas viegli var iepīties veģetācijā. Atkritumus var arī izcelt krastā ūdens līmeņa svārstības. Tādā veidā rodas tā saucamais “Ziemassvētku eglītes” efekts. Tas kļūst vēl pamanāmāks ziemas mēnešos, kad ir upju mazūdens periodi un tādēļ upju krasti izskatās īpaši “izrotāti”. Tie paši atkritumi arī mēdz aizplūst tālāk un palikt pludmalēs.…