Upe un tās baseina morfoloģijas, morfometrijas un noteces rādītāju noteikšana

Upe ir ievērojamu izmēru ūdenstece, kurai pieplūst sava baseina nokrišņu ūdeņi, un kam ir izteikta gultne. Jēdzienā ūdenstece ietilpst arī kanāli, grāvji, strauti. Savukārt upes gultne ir padziļinājums vai ieplaka, pa kuru plūst upes ūdens. Gultne ir pašas upes veidota. Ir divi upes gultnes izmaiņu veidi- upe iegraužas dziļumā, tad upes gultne izskalojas un padziļinās, upe izskalo krastus, tad tā paplašina savu gultni. Šo procesu rezultātā veidojas upju palienes. Par palieni sauc upes piekrastes daļu, ko applūdina palu ūdeņi. Latvijas upēm palienes sastopamas gandrīz gar visām upes ielejām. Upju terases veidojas tad, kad upe padziļina savu gultni, veidojot jaunas palienes, vecās vairs netiek appludinātas, nepārplūst (Zīverts 2004). Upes baseins — zemes platība (teritorija), no kuras visi virszemes noteces ūdeņi pa strautiem, upēm un ezeriem nonāk upes grīvā, grīvlīcī (estuārā) vai deltā un ietek jūrā. Divu dažādu upju baseinus nošķir ūdensšķirtne. Upju baseinu apgabals — sauszemes un jūras teritorija, ko veido vienas upes vai vairāku blakus esošu upju baseini, kā arī ar tiem saistītie pazemes ūdeņi un piekrastes ūdeņi, kas saskaņā ar Ūdens apsaimniekošanas likumu ir upju baseinu apsaimniekošanas pamatvienība. Upes sākumu sauc par izteku. No iztekas visas upes plūst uz leju un galu galā ietek jūrā vai okeānā. Pie ietekas ir upes gultnes zemākais punkts – bāzes līmenis. Pa ceļam uz jūru vai okeānu upe var ietecēt citā upē, ezerā. Daudzas upes ietek arī beznoteces ezeros un to ūdens tiešā veidā nenokļūst jūrā, okeānā (Volga, Amudarja u.c.). Sausos (arīdos) reģionos upes var arī nesasniegt citu ūdenstilpni un izsīkt tuksnesī. …