Aizvien pieaugot globalizācijas ietekmei uz ik katru pasaules reģionu, parādas aizvien vairāk kolīziju situāciju starpvalstu sasvstarpējajās attiecībās. Tiesību unifikācija globālā līmenī liek pārstrukturizēt ne tikai valsts tiesību struktūru, bet liek aizdomāties arī par valsts struktūras izmaiņām, kas radītu labvēlīgāku vidi tiesību pārstrukturizēšanai. Taču neapšaubāmi, globalizācijas mērķis ir radīt vienotu pasaules ekonomisko tirgu, kur diemžēl ieguvēju lomā nokļūst jau tā augsti attīstītās Rietumu un Āzijas valstis. Šajā situācijā kultūras, reliģiskās un etniskās sadarbības formas starptautiskā līmenī tiek atstātas novārtā. Diemžēl pat daudzu valstu iekšienē šie jautājumi tiek atstāti otrajā plānā, kā prioritāti izvirzot ekonomiku.
Izprotot uz šo brīdi pastāvošo pasaules valstu iekārtu situāciju, ir jāmēģina atrast visoptimālākās valsts uzbūves formas, kuras spētu sekmēt ilgtspējīgas pasaules attīstības iespējas.
Unitāras valsts.
Vienkāršas uzbūves unitāras valsts.
Pārsvarā unitāra valsts tiek pieņemta kā vienota teritoriāla vienība. Klasiski tā izpaužas kā politiski vienota nācija ar vienotu varas orgānu. Dotajā gadījumā tikai viens subjekts ir apveltīts ar valstiskumu – pati valsts. Valsts darbojas kā sabiedrības politiskais centrs un tikai tai pieder valsts suverenitāte.
Valsts suverenitāte ir nostiprināta likumā ar augstāko spēku – konstitūcijā. Pamatlikums nosaka valsts nedalāmību – valsts kuras sastāvā nepastāv valstiski veidojumi, bet var pastāvēt atsevišķi autonomi veidojumi. Valsts praktiski sastāv no administratīvi – teritoriāliem veidojumiem – provinces, apgabali, guberņas, kuras tālāk iedalās – rajonos, pagastos līdz pat kopienām un komūnām. Šīm teritorijām nav politiskas patstāvības un suverenitātes.…
