Umberto Eko "Fuko svārsts"

Nemelošu, ja teikšu, ka “Fuko svārsts” ir viens no tiem romāniem, kuru iesaku izlasīt katram. Lasot šo Umberto Eko daiļdarbu, jutos kā muļķis, jo romāns ir intelektuāli pārsātināts un dažbrīd pat nesaprotams, taču, vai nu lepnums par paveikto, vai arī mīlestība, kas dzimusi pret to, liek man par šo darbu jūsmot. Ļoti dīvaina ir šī romāna forma, jo tas vairāk līdzinās zinātniskam darbam par Viduslaikiem nekā literāram daiļdarbam, taču izcili piemērotais sižets un intrigas, kas uztur spriedzi līdz pat grāmatas beigām, ir tieši tie faktori, kas dara šo romānu neaizmirstamu. “Fuko svārsta” galvenā pamatdoma, manuprāt, ir nemitīga cīņa – cīņa starp politiskajiem grupējumiem, cīņa starp labo un ļauno, un, galu galā, cīņa pašam ar sevi. Protams, visaktuālākā lasītājam šķiet cīņa starp labo un ļauno. Vai Plānam būs lemts piepildīties? Vai Kasaubons un Belbo atšķetinās šo noslēpumu un apturēs ļaunos spēkus? Pārsvarā šie jautājumi nomāc lasītāju un viņš pamatoti cer atrast atbildi romāna izskaņā… taču maldās. Umberto Eko neievieš nekādu skaidrību un neatbild ne uz vienu, no lasītāja uzdotajiem jautājumiem. Eleganti, taču retais nožēlo to, ka veltījis šim darbam tik daudz sava vērtīgā laika, jo izlasītais romāns patiesi bagātina cilvēka dvēseli, rosina iztēli un parāda to, ka ikvienu faktu, ikvienu lietu var aplūkot dažādi. Belbo, Kasaubons un Diotallevi ir tik dziļi iegrimuši savās fantāzijās un nodevušies Plāna atšifrēšanai, ka iestieg šajā purvā un dārgi samaksā par to. Nevainīgā rotaļa trijotnei beidzas letāli. Kāda bija patiesība? To neuzzin neviens.…