Krājumā darbi datēti sākot ar 1967. gadu. Tā ir savdabīga un 70. gadu mijā diezgan neierasta parādība, jo „dzejoļi ārēji atgādina haotisku vārdu jūkli, kurā nav pierasta, tradicionālo pieturpunktu – dzejoļa sākuma, poētiskās domas attīstības noslēguma, rezumējuma”1:
„Gan veste, gan zelta pulksteņķēde, gan Stefanhāgens un dēli reiz noderēs atkal. Domine, tavi gadi nebūt nesteidzas ātri (...) Zeme neatsviež ģīmī ne sviedrus, ne asinis”(Konstatējoša proza)2
Autors nesniedz lasītājam nekādus paskaidrojumus vai komentārus. Pats viņš ignorē strofas un pieturzīmes, kas varētu dot kaut vismazāko mājienu, kur īsti slēpjas galvenais. Vārdi virknējas šķietami haotiski, blīvi un smagnēji. …