Ievads
„”Ukraina” vairs nav vieta „pie robežas” („u kraiņi” = pie robežas [ukraiņu/krievu]),” raksta Vācijas Ārlietu un drošības politikas institūta pētnieks Dr. Rainers Linders.
Krievija nav iedomājama bez Ukrainas. Tas bija kredo, ar kādu Krievijas disidents un rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins atgriezās jaunajā Krievijā pēc Padomju Savienības sabrukuma. Bijušās Padomju Krievijas nacionālkonservatīvās aprindas līdz pat šim laikam nav varējušas samierināties ar „Krievijas pilsētu mātes” – Kijevas un smagās rūpniecības centra Donbasa, bet visvairāk ar Krimas zaudējumu. Kremli uztrauc Ukrainas pieaugošās simpātijas pret Rietumiem un Eiropas Savienību un it īpaši tās gatavība 2008. gadā pievienoties NATO. Propaganda pret „haotiskajiem notikumiem” kaimiņvalstī drīz vien atvēsināja krievu un ukraiņu attiecības. To krievu skaits, kuri par Ukrainu izteicās pozitīvi, no 60% 2004. gada decembrī saruka līdz 54% 2005. gada decembrī. Ceturtdaļai ukraiņu uzskati par Krieviju pasliktinājās.
Savā rakstu darbā izvēlējos apskatīt tā saucamo „gāzes karu” starp Ukrainu un Krieviju, kurš norisinājās 2006. gada vasarā. Šim strīdam vēsture ir vēl senāka. Tas sākās jau pēc tam, kad Ukraina noraidīja Krievijas gāzes koncerna Gazprom prasību nekavējoties sākt maksāt par Krievijas gāzi 230 ASV dolāru (128 latus) par 1000 kubikmetriem agrāko 50 ASV dolāru (28 latu) vietā. Krievija janvāra sākumā uz vairākām dienām pārtrauca gāzes piegādi Ukrainai, izraisot gāzes deficītu arī ES valstīt, kuras Krievijas gāzi saņem tranzītā caur Ukrainu. Konfliktā, kurš atsākās jūnijā, galvenā uzmanība arī tiek pievērsta „cenu karam”, taču paralēli vēl no Krievijas puses izskan apvainojums Ukrainai, ka tā janvārī „zagusi” gāzi, kas paredzēta tranzītam uz ES.
Pētījumā izmantoti triju valstu, Latvijas, Ukrainas un Krievijas, mediji, tajos atspoguļotā informācija par tā saucamo „gāzes karu” starp Ukrainu un Krieviju. Laika posmā no 2006.gada jūnija līdz 2006. gada novembra beigām.
Ukrainas un Krievijas medijus izvēlējos, jo tās ir abas vistiešāk iesaistītās puses, savukārt Latvijas medijus, lai apskatītu, kāda ir pašmāju nostāja šajā konfliktā, kam tiek pievērsta lielāka uzmanība.
Apskatāmais laika periods - no 2006. gada jūnija līdz 2006. gada novembrim (ieskaitot), kas sakrīt ar pirmo Latvijas ziņu aģentūras LETA publikāciju par to, ka Gazprom nenoliedz iespējamās atkārtotas „gāzes problēmas” ar Ukrainu un beidzas ar publikāciju par to, ka ir noslēgta kārtējā vienošanās par kompromisa gāzes cenām.
Izmantotā teorija
Rakstu darbā izvēlējos izmantot teoriju par komunikāciju un ārpolitiku – precīzāk – par komunikāciju zemas intensitātes konfliktos. Pielietoju diskursa analīzi, lai noteiktu, kādi ir galvenie vēstījumi, kurus pārraida katras valsts mediji. Jo, kā apgalvo pētnieks N. Fērklo (Fairclough) diskurss ir nozīmīga forma sociālajā praksē, kas gan maina, gan atveido zināšanas, identitātes un sociālās attiecības, ieskaitot varas attiecības, un tajā pašā laikā diskurss ir arī citu sociālo prakšu un struktūru veidots. Valodas kā diskursa lietošana ir viens no sociālās pieredzes veidiem. Valodu ietekmē gan sociālie, gan vēsturiskie faktori, savukārt pati valoda ietekmē sociālos procesus.
…
