Ar jēdzienu "eitrofikācija" apzīmē apstākļus, kad ūdenstilpē, pateicoties biogēno elementu ( slāpekļa, fosfora un silīcija savienojumi) satura pieaugumam, ievērojami palielinās bioloģisko procesu intensitāte, kas vispirms novērojama kā aļģu attīstība, organiskās vielas uzkrāšanās un kopumā noved pie ievērojamas ūdens kvalitātes pasliktināšanās.
Ūdenstilpju eitrofikācija un ūdens ekosistēmu degradācija ir atzīta par prioritāru vides problēmu Latvijā. Tās izpausmes ir vērojamas gan iekšējos ūdeņos, gan jūrā.
Eiropas Savienības Vispārējo ūdenssaimniecības direktīvā (Water Framework Directive) kā prioritāte ir izvirzīta upju baseinu kompleksa apsaimniekošana. Šī pieeja Latvijā tiek ieviesta iekšējo ūdeņu aizsardzības un pārvaldes īstenošanai, un ir viens no līdzekļiem, lai samazinātu arī eitrofikācijas negatīvās sekas.
Ar antropogēno piesārņojumu saprot visu to izkliedēto piesārņojumu, kas veidojies cilvēka darbības rezultātā un ūdeņos nāk no lauksaimniecībā izmantojamajām zemēm, nokrišņiem, apdzīvotām vietām, mazdārziņiem, nosēdakām, pārplūdēm u.c.
Stāvošu ūdeņu biotopi Latvijā
Pie stāvoša ūdens biotopiem pieskaitāmi ne tikai ezeri, bet arī vecupes, piemājas dīķi, zivju dīķi, bebru dīķi un periodiski izžūstošas lāmas.
Ezeru rašanās tiek izskaidrota galvenokārt ar ledāja atstātiem pauguriem un ieplakām, ar upju un ledāja straumju darbību un ar jūras atkāpšanos. Visvairāk ezeru atrodas augstienēs, kur starp ledāja veidotiem pauguriem un grēdām ir daudz dažādu ieplaku. Gandrīz puse Latvijas ezeru atrodas Latgales augstienē, kur tie ir ļoti atšķirīgi pēc lieluma un dziļuma, izvietojušies vai nu pa vienam, vai arī savā starpā savienoti ar caurtekām un upēm. No dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem stiepjas paralēlas ezeru virknes, piemēram, no Latvijas visdziļākā ezera Drīdža un Sīvera līdz Cirīša un Rušona ezeram. Ir arī tādi ezeri, kuru gultnes izgrauzuši ledāja kušanas ūdeņi, piemēram, Cieceres ezers. Vairāki ezeri veidojušies senā Baltijas ledus ezera gultnē, piemēram, Ķīšezers. Daži ezeri ir agrāko jūras lagūnu paliekas, piemēram, Papes un Engures ezers. Ezeri var veidoties arī no upju vecupēm – vietās, kuras upe pametusi, veidojot jaunu gultni. Šādi sekli ezeri atrodami Gaujas, Pededzes un citu upju ielejās.
Vecupes ir mazas, aizaugošas ūdenstilpes, kas ir kādreizējās upes gultnes vai attekas, bet pašlaik nav savienotas ar upi. Tās parasti veidojas, kad kādas līkumotas upes straume pavasara palu laikā izskalo jaunu ceļu. Daļa no agrākās upes gultnes zaudē savu saikni ar upi un kļūst par vecupi. Dažas upes kartē atgādina bizi jeb pīni – loku lokiem vijas gan pašreizējā upes gultne, gan agrākās gultnes atliekas – vecupes. …
