IEVADS
Ūdeņu aizsardzība ir viena no galvenajām prioritātēm Latvijas vides aizsardzības politikā. Uz šodienu tajā sasniegti jau labi rezultāti. Sekmīgi darbojas investīciju shēmas, ievērojami uzlabots stāvoklis notekūdeņu attīrīšanā. Labākas uzskaites un ūdens taupīšanas rezultātā kopējais notekūdeņu daudzums valstī samazinājies divas reizes, neattīrīto notekūdeņu īpatsvars samazinājies līdz 5 % no kopapjoma, bet komunālo notekūdeņu radītais piesārņojums ir samazinājies vairāk nekā divas reizes. Lai veicinātu ūdenssaimniecību attīstību vairākās Latvijas apdzīvotās vietās ir uzsākti un turpinās ūdenssaimniecības attīstības projekti.1
Ūdens apsaimniekošanas likums ir spēkā no 2002.gada 26.oktobra un ir galvenais normatīvais akts ūdeņu apsaimniekošanā un aizsardzībā. Likuma mērķis ir izveidot virszemes un pazemes ūdeņu aizsardzības un apsaimniekošanas sistēmu kas veicina ilgtspējīgu un racionālu ūdens resursu lietošanu, uzlabo ūdens vides aizsardzību, nodrošina ūdeņu aizsardzību un sekmē starptautiskajos līgumos noteikto mērķu sasniegšanu. Likums nosaka, ka turpmāk ūdeņu aizsardzības pasākumi, efektivitāte un lietderība jākontrolē nevis administratīvajās, bet upju baseinu robežās. Latvijas teritorija ir iedalīta Daugavas, Gaujas, Lielupes un Ventas upju baseinu apgabalos. Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2000/60/EK (2000.gada 23.oktobris). No Ūdens apsaimniekošanas likuma izrietoši ir vairāki Ministru kabineta noteikumi, kā arī ūdens aizsardzību reglamentē likums „Par piesārņojumu”(2001.) un no tā izrietošie normatīvie akti.
Latvijai cauri tek trīs ANO Eiropas galveno robežšķērsojošo upju sarakstā ietvertas upes: Daugava, Lielupe un Venta. Šo upju kvalitātes problēmas var atrisināt tikai ar starptautisku līgumu palīdzību, atbilstoši 1992. gada Helsinku konvencijā „Par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru izmantošanu un aizsardzību” noteiktajiem mehānismiem. Latvija konvenciju ir ratificējusi 1996. gadā.
Visciešākā sadarbība ūdens aizsardzībā notiek ar Veselības un Zemkopības ministrijām. Ūdeņu aizsardzībā Latvijai izveidojusies laba sadarbība ar Dāniju, Zviedriju, Somiju un ASV. Pazemes ūdeņu aizsardzībā palīdzību sniegušas ASV un Vācija.2
1. ŪDENS APSAIMNIEKOŠANA XXI GADSIMTĀ
Ūdeņi, līdzīgi kā klimata pārmaiņas, pagājušā gadsimta beigās kļuva par globālās vides politikas stūrakmeni, jo ūdens trūkums jau tagad ierobežo daudzu jaunattīstības valstu attīstības iespējas. ANO rīkotajos Ūdens forumos plaši analizē attīstīto valstu pieredzi ūdens resursu taupīšanā un piedāvā videi draudzīgākas tehnoloģijas, labākas attīrīšanas ietaises. Tomēr dzeramā ūdens daudzums ir limitējošs faktors, ar kuru jārēķinās globāli, izstrādājot savu nacionālo attīstības politiku. Ūdenssaimniecības būvju būvniecības projektu vērtēšanas komisija (turpmāk - Komisija) nodrošina ūdenssaimniecības sistēmas projektu izvērtēšanu atbilstoši Ministru kabineta 2007. gada 18. decembra noteikumiem Nr.912 „Ūdensapgādes, notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas būvju būvniecības kārtība”.
Eiropas Savienība (ES) pēdējās desmitgadēs ir ietekmējusi gan globālo politiku šajā jomā, gan arī pieņēmusi daudzus modernus un ambiciozus dokumentus, piemēram, par dzeramo ūdeni un municipālo notekūdeņu sektoru, zivju ūdeņiem, peldūdeņiem un prioritārajām vielām. Tomēr šāds sektorāls regulējums nav devis gaidītos rezultātus, tāpēc pakāpeniski attīstījās tā saucamajā Ūdens struktūrdirektīvā realizētā ideja par mērķtiecīgu un kopīgu pasākumu veikšanu visā upes sateces baseinā. Savukārt šī gada sākumā pieņemtajā Jūras vides stratēģijas direktīvā jau ir runa par kopīgu izvērtējumu un mērķu uzstādīšanu visai jūrai, mūsu gadījumā — Baltijas jūrai, ar kuru cieši saaugusi mūsu saimnieciskā darbība un bez kuras grūti iedomāties mūsu atpūtu.3
…
