Ūdens resursi

Atmosfēras nokrišņiem izkrītot, tie var veidot sniega segu, tos var asimilēt augi, tie var iesūkties augsnē un papildināt pazemē esošos ūdeņu krājumus. Tomēr par vienu no nozīmīgākajām ūdeņu kustības plūsmām uzskata to akumulāciju upju baseinos un ūdeņu virszemes noteci ar upju ūdeņiem. Līdz ar to hidroloģiskais cikls noslēdzas. Katrā no aplūkotajām vidēm ūdens var aizkavēties atšķirīgu laiku- ūdens aprites laiku. Ūdens aprites laiku nosaka ūdens masa, kas atrodas attiecīgajā vidē (piemēram, okeānos atrodas lielākā daļa hidroloģiskajā ciklā esošo ūdens masu), kā arī tas, cik intensīviem procesiem pakļauti ūdeņi katrā konkrētajā vidē. Tā ūdens aprites laiks jūrās un okeānos tiek vērtēts uz ~ 4000 gadiem, ezeros un ūdenstilpēs ~ 10; pazemes ūdeņos- dažas nedēļas līdz ~10 000 gadu, ledājos 10- 1000 gadu, atmosfērā ~ 10 dienas. Relatīvi maznozīmīgs ir t.s. juvenilo ūdeņu apjoms, proti, to ūdeņu apjoms, kas veidojas zemes degazācijas procesā un hidroloģiskajā ciklā tieši neiesaistās. Vienlaikus relatīvi stabilais ūdens daudzums uz zemes virsmas pašlaik nenozīmē to, ka tāds tas bijis zemes attīstības gaitā. Piemēram, pēdējā Pleistocēna apledojuma maksimālās izplatības laikā (apmēram pirms 18- 23 000 gadiem) ledāju masa uz kontinentiem pieauga par aptuveni 47 ´ 106 km3 (atbilst aptuveni 3.5 % no okeānu masas). Arī citos vēsturiskajos periodos bilance starp ūdeņu masu dažādās tilpnēs visai ievērojami mainījās, respektīvi, mainījās līdzsvars starp hidroloģiskā cikla komponentiem.…