ŪDENS fizikālās un ķīmiskās īpašības ir unikālas, un tām ir izšķiroša nozīme dzīvajā un nedzīvajā dabā. Ūdens ir vienīgā zināmā viela, kas dabiskos apstākļos vienlaikus ir sastopama cietā, šķidrā un gāzveida stāvoklī. Tīrs ūdens ir bezkrāsains caurspīdīgs šķidrums bez smaržas un garšas, kaut nereti mēdzam tam piešķirt kādas garšas īpašības, kas reizēm ir pat ļoti pamatotas. Viss atkarīgs no tā, kādu ūdeni mēs dzeram un lietojam.
Nosaukums ūdens
Ķīmiskā formula H2O
Molmasa 18,01528 g/mol
Blīvums 1000 kg/m3
Kušanas temperatūra 273,15 K (0°C)
Viršanas temperatūra 373,15 K (100°C)
H2O ir plaši sastopama viela, kas ir visas dzīvības pamatā. Visām mums zināmajām dzīvības formām ir vajadzīgs ūdens.
Uz Zemes ūdens ir sastopams daudz veidos - debesīs mākoņu veidā, jūrās sālsūdens un aisbergu veidā, ezeros un upēs, utml. Iztvaikošanas un lietus veidā ūdens cirkulē pa visu planētu.
Ūdens klāj apmēram 3/4 Zemes virsmas. No kopējā ūdens daudzuma 95% atrodas saistītā veidā iežos un tādēļ nav pieejams lietošanai. Tātad tikai 5% no kopējā Zemes ūdens daudzuma piedalās ūdens apritē. No šī pieejamā ūdens daudzuma 2,1% veido sniegi un ledāji, bet 97,3% - pasaules jūras un okeāni. Pārējais ir atmosfēras tvaiku, pazemes ūdeņu, ezeru un upju saldūdens krājumi.
Lai uzturētu dzīvību, cilvēkam dienā jāizdzer apmēram 1-2 l ūdens, neskaitot to, ko viņš uzņem ar ēdienu. Cilvēkiem, kuri cieš badu, ir nepieciešams krietni lielāks ūdens daudzums.
Saldūdens trūkums ir pati nopietnākā problēma, ar kuru saduras cilvēce. Vairāk nekā miljards cilvēku dzīvo neapmierinošos sanitāros apstākļos, kur viņiem nav pieejams kvalitatīvs dzeramais ūdens. Nekvalitatīvs ūdens ir cēlonis daudzām epidēmijām.
Nesalīdzināmi vairāk ūdens ir vajadzīgs pārtikas produktu audzēšanai un pārstrādei. Pasaulē uz vienu iedzīvotāju, kopumā ņemot, tiek izlietots ap 900 l ūdens dienā. Lielā pasaules daļā tik daudz ūdens nemaz nav pieejams, un tā trūkums ir nopietns šķērslis attīstībai.
Pasaulē kopumā mājsaimniecības, mājdzīvnieku, rekreācijas un ražošanas vajadzībām patērē 565 km³ ūdens gadā. Ar pārtikas ražošanu saistītā apūdeņošana prasa vēl 3300 km³. Kopā ņemot, tas ir apmēram 4000 km³ ūdens gadā, kas atbilst 44 % no aktīvajā apritē esošā ūdens daudzuma.
Ūdens resursi Latvijā.
Ūdens resursi ir viena no Latvijas lielākajām dabas bagātībām. Latvijā ir ap 12.5 tūkstošu upju, strautu, valku, urgu un lielu grāvju. Kopējais upju garums, ieskaitot arī pašas mazākās upes, ir 37 500 km. Kopā ar grāvjiem hidrogrāfiskā tīkla kopgarums pārsniedz 100 tūkstošus kilometru. Latvijā ir 777 tādas upes, kas garākas par 10 km.
Latvijas upēm ir jaukta ūdensguve – tās ņem ūdeni gan no pazemes ūdeņiem, gan no lietus un sniega kušanas ūdeņiem. Ūdensguve no pazemes ūdeņiem upēm ir atšķirīga – dažām (Mēmelei, Svētei, Aiviekstei) tā sasniedz 10 - 20 %, citām (Daugavai, Gaujai) – 35 - 45 % un Amatai – līdz pat 60 %.
Pazemes ūdeņu pieplūde ir vienmērīga, turpretī lietus ūdens pieplūde atšķiras dažādos gados, starp gadiem var atšķirties pat desmit un vairāk reižu. Latvijas upju ūdens režīmam raksturīgi pavasara pali un mazūdens periodi. Apmēram puse no Latvijas ūdeņiem aiztek palu laikā
Baltijas jūra
Lielākais iesāļūdens baseins pasaulē, tā ir gandrīz pilnībā noslēgta. Jūra atrodas virs kontinentālās Zemes garozas, tā nav veidojusies plātņu tektonikas procesu rezultātā. Tāpēc jūra ir salīdzinoši sekla.
* Garums - 1 610 km;
* Vidējais platums - 193 km;
* Vidējais dziļums - 55 m;
* Maksimālais dziļums - 459 m (Landsortas ieplaka starp Stokholmu un Gotlandi). Otra dziļākā dzelme jau ir ievērojami seklāka - Gotlandes ieplaka - 259 metrus dziļa;
* Platība - ap 377 000 km²;
* Tilpums - ap 21 000 km³;
* Krasta līnijas garums - ap 8 000 km[1]
Klimats
Baltijas jūra atrodas mērenajā klimata joslā. Ziemeļu daļa atrodas netālu no polārā loka, tomēr, pateicoties tam, ka klimatu ietekmē netālā siltā Ziemeļatlantijas straume, Baltijas jūras klimats ir salīdzinoši maigāks kā citās pasaules daļās līdzīgos platuma grādos.Salīdzinoši siltākais klimats Baltijas jūrā ir Bornholmā.
Ledus tā maksimālās izplatības periodā (februāris - marts) klāj vidēji 45% Baltijas jūras platības. Parasti aizsalst Botnijas līcis, Somu līcis, Rīgas jūras līcis un Veinameri starp Igaunijas salām. Jūras centrālā daļa nemēdz aizsalt.
Hidrogrāfija
Ūdens apmaiņas process ar Ziemeļjūru ir sarežģīts. Baltijas jūras virsējais iesāļūdens slānis plūst ārā no Baltijas jūras - ik gadus Ziemeļjūrā ieplūst 940 km³ iesāļūdens. Savukārt dziļāk esošais, sāļākais ūdens plūst pretējā virzienā - no Ziemeļjūras uz Baltijas jūru, vidēji gadā Baltijas jūrā ieplūst 475 km³ ar skābekli bagātināts sāļūdens. Šis ūdens ar virsējo ūdens slāni sajaucas ļoti lēni, rezultātā Baltijas jūrā sāļākais ūdens atrodas 40 - 70 metrus dziļi.Baltijas jūrā nav ļoti izteikta straumju režīma, taču pārsvarā ūdens plūst pretēji pulksteņa rādītāja virzienam - ziemeļu virzienā gar austrumu krastu un dienvidu virzienā gar rietumu krastu.
Ūdens apmaiņas radīto starpību sedz upju pieplūde. Baltijas jūrā upes gadā ienes vidēji 660 km³ saldūdens. Lielākās upes ir Daugava, Nemuna, Ņeva, Odera un Visla. Bez tam Baltijas jūrā ir arī pozitīva nokrišņu bilance - vairāk saldūdens jūrā nolīst nekā iztvaiko.
Sāļūdens ieplūde no Ziemeļjūras ir ļoti nozīmīga Baltijas jūras ekosistēmai, jo piegādā skābekli Baltijas jūras dziļākajiem rajoniem. Līdz 1980jiem gadiem liela sāļūdens pieplūde notika aptuveni reizi 4 - 5 gados. Pēdējā desmitgadē šādas ieplūdes kļūst retākas. Pēdējās sāļūdens ieplūdes notika 1983., 1993. un 2003. gados, kas ļauj runāt par 10 gadu ciklu.
Baltijas jūrā nav izteiktu plūdmaiņu (izņemot rietumu daļas šaurumus, kur plūdmaiņas ir jūtamas), taču vētras laikā jūras zemajos krastos var notikt plūdi. Tomēr ne viļņu augstums, ne plūdi nav tik lieli, kā kaimiņu Ziemeļjūrā.
Sāļums
…
