Patiesais stāsts par kapeņu atklāšanu un izlaupīšanu.
Tā bija vispārpieņemta patiesība par to, ka Kārters un Kārnarvons atklāja un iztukšoja Tutanhamona kapenes, - ar dažiem aizguvumiem no vairāku zinātnieku un ekspertu darbiem, lai mēģinātu izskaidrot ar šo atklājumu saistītās neparastās parādības.
Šis plašai sabiedrībai zināmais stāsts ir tikai puspatiesība un meli.
Tagad, jūs izlasīsiet, kas pēc Džeralda O’Farela domām, notika īstenībā. Tas ir daudz satriecošākais stāsts par kapeņu izlaupīšanu un slepkavībām nekā līdz šim lasītais, un tas nebalstās uz izdomātu „mūmijas lāsta” pastāvēšanu. Dž. O’Farels uzskata, ka Kārters un Kārnarvons apmuļķoja visu pasauli un, ka īstenodami savu viltīgo plānu (tas, starp citu, padarīja viņus pasakaini bagātus), viņi atklāja noslēpumu, kas tik ļoti apdraudēta pasaulē vadošo kārtību, ka bija nepieciešama virkne slepkavību, lai patiesība nenāktu gaismā.
Šā pārdrošā apgalvojuma apstiprināšanas nolūkā pārskatīsim vēlreiz visu stāstu no sākuma, lai redzētu, kas notika īstenībā.
Kārters bija akurāts un metodisks vīrs: viņa pētniecības un izrakumu metodes bija precīzas. Turklāt viņš bija vīrs, kas vēlējās daudz ko pierādīt pasaulei. Tāpat kā daudziem no mums, arī viņam patika iedomāties, ka viņš kādudien varētu kļūt bagāts, taču viņu urdīja arī dedzīga vēlme iegūt stāvokli sabiedrībā; vēl vairāk viņš ilgojās pēc muižnieka, var būt pat pēc pēra titula. Droši vien būs bijušas reizes, kad, ciemodamies pie Kārnarvona viņa skaistajā Haiklēras pilī, Kārters sapņoja par pacelšanos uz līdzīgi augstas pakāpes. Kārters pārņēma sava drauga izturēšanos un ģērbšanos stilu.
Tolaik, kad Kārteru atlaida no darba, viņš jau zināja, kur atrodas Tutanhamona kapenes, jo Abdelrasūla dzimtas locekļi bija parādījuši eju, kas uz tām veda no citām kapenēm, un viņam bija vajadzīgs tikai izdevīgs gadījums un nauda, lai sāktu nodarboties ar to izpēti.
Kad viņu iepazīstināja ar Kārnarvonu, Kārters uzreiz saskatīja izdevību. Grāfam bija nauda, stāvoklis sabiedrībā un daudzi no Kārtera godkārīgajiem centieniem, lai arī viņš tiecās tos piepildīt citu apsvērumu dēļ.
Tad uzradās T. Deiviss un saņēma koncesiju izrakumiem vietā, kur, kā jau Kārters zināja, atradās kapenes, kuras tik ļoti vēlējās atklāt viņi ar Kārnarvonu. Kārters šo izdevību bija gaidījis kopš tā brīža, kad pazināti sabojāja savu inspektora karjeru, lai turpinātu darboties pastāvīgi. Tagad Deivisa dēļ viņš bija spiests nogaidīt vēl kādu laiku. Tā nu, kamēr Deiviss veica izrakumus sev raksturīgajā haotiskajā un diletantiskajā manierē, Kārteram un Kārnarvonam vajadzēja apmierināties ar darbošanos citās izrakumu vietās, visu laiku paturot acīs Deivisu un cerot, ka viņš nejauši neuzies mantu, kas, pēc abu pārliecības, pienācās viņiem.
Tas bija Kārters, kas ieteica Deivisam pārtraukt izrakumus aiz bailēm, ka amerikānis uzdursies ejai brīdī, kad viņš atradās tikai dažās pēdas no kapeņu sienām. Nešaubīgi, Kārters jau zināja, cik tuvu Deiviss pienācis faraonu dārgumiem; ja tomēr nezināja, tad tā ir ārkārtīgi liela sakritība. …
