Jaunu varas centru attīstības variācija pēc Aukstā kara beigām noveda pie jaunās daudzpolārās starptautisko attiecību struktūras veidošanās, kas, no vienas puses, atviegloja starpvalstu attiecību veidošanu un mazināja savstarpējo spriedzi, tomēr ievērojami paaugstināja pasaules nestabilitāti. Postpadomju valstis nav izņēmums šai tāpatībai, kur arvien lielāka daudzu starptautisko attiecību aktoru uzmanība piesaista Centrālāzijas valstis, galvenokārt pateicoties stratēģiski un ekonomiski izdevīgai valstu atrašanās vietai Eirāzijas kontinenta vidū, ko pastiprina Ķīnas ambīciju paplašināšanās uz Rietumiem; reģiona valstu finanšu palīdzības meklējumi; jaunu tirgu un ogļūdeņražu avotu nepieciešamība; kā arī jaunu transporta koridoru radīšana. Būtiski ir saprast, ka Centrālāzijas valstis (kā sociopolitisko normu kopums) nav monolīta struktūra, kur īpaši spilgts piemērs reģiona kontekstā, bet tajā pašā laikā vissliktāk pētītais ir Turkmenistāna.
Neskatoties uz Turkmenistānas vispārējo noslēgtību no informācijas viedokļa (kur atsevišķās jomās tā var konkurēt ar Ziemeļkoreju), kas apgrūtina daudzu gan iekšpolitisku, gan ārpolitisku lēmumu pieņemšanas un seku procesu analīzi, bet tajā pašā laikā, valsts, pateicoties savam resursam un ekonomiskajam potenciālam, sāk spēlēt arvien nozīmīgāku lomu reģionālajā un pat starptautiskā līmenī, kas piesaista lielo gan reģionālo, gan pasaules lielvaru uzmanību kā Krievija, Ķīna, ASV un pat Irāna. Jāuzsver, ka Turkmenistānai kā valstij ir unikāls “pastāvīgas neitralitātes” statuss, ko 1995. gada 12. decembrī pieņēma ar ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr. 50/80, kas piešķir Turkmenistānas pašreizējai vadībai lielu telpu ārpolitikas manevrēšanai, kas, protams, ir acīmredzama priekšrocība, bet tomēr nerada acīmredzamas izmaksas. Nodrošinot stabilitāti ar pastāvīgas neitralitātes doktrīnu, Turkmenistāna ir autoritāra valsts ar visaptverošām iekšpolitiskajām iezīmēm, kas ir netipiskas daudzām postpadomju valstīm. Šādas iezīmes ietver turkmēņu sabiedrības iekšējo neviendabīgumu, kur viens no vissvarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē valsts iekšējo un ārejo politiku un varas pastāvēšanu vispārējā līmenī, ir indivīda cilšu un klanu piederība, kurai ir dziļas vēsturiskas saknes, kas galu galā determinē starpklanu konkurences cīņu un atbilstošo ietekmi uz lēmumu pieņemšanas procesu. Tomēr mūsdienu Turkmenistānā lielākā daļa politiskās elites ir dominējošā klāna teke pārstāvji, kam arī pieder arī pats Turkmenistānas prezidents – Gurbanguli Berdimuhamedovs.