20. gadsimta 80. gadi Latvijā lielākoties iezīmējās ar pārmaiņām un ar dažādām nacionālajām kustībām. Pārmaiņas notika gan politikā un tautsaimniecībā, gan arī izglītībā un kultūrā. Šajā laikā pārveidojās arī tūrisma darba organizācija. Tūrisms bija ne tikai atpūtas un sporta veids, bet arī ideoloģiskās un politiskās audzināšanas līdzeklis. Neskatoties uz to, ka lielākais uzsvars joprojām bija darbam- ekonomiskajai attīstībai, tūrismam pievērsa samērā lielu uzmanību un ar to centās nodrošināt gan strādniekus, gan apzinīgākos skolēnus (studentus), taču šī tautsaimniecības nozare nebija vēl attīstījusies tādā līmenī kā, piemēram, Rietumeiropas valstīs.
Ceļojuma galamērķi
80. gados visizplatītākais bija vietējais tūrisms, turklāt paplašinājās tā mērogi. Latvijas iedzīvotāji varēja brīvi ceļot uz agrākajām ārzemēm - citām PSRS republikām. Iecienītas bija ekskursijas uz kaimiņrepublikām Lietuvu un Igauniju, kā arī uz Ļeņingradu un Maskavu, atpūta Melnās jūras kūrortos, kalnu tūrisms Karpatos un Kaukāzā, Tjanšanā un Pamirā, ūdenstūrisms Karēlijā u.c.
Politisko aspektu dēļ nebija izplatīts tūrisms ārpus PSRS robežām, jo valsts kontrolēja tūristu plūsmu un ierobežoja šāda tūrisma attīstību un, ja arī bija iespēja aizbraukt uz ārzemēm, tad konkrēto biļešu skaits bija ļoti ierobežots, biļešu cenas bija ļoti augstas un lielākā daļa cilvēku šādus ceļojumus nevarēja atļauties.
Latvijas teritorijā šajā laikā par vissavienības kūrortu izveidojās Jūrmala. Tur uzbūvēja vairākas vissavienības dzelzsbetona daudzstāvu sanatorijas, tādējādi mainījās Jūrmalas pilsētas seja. Iebraukušo viesu skaits pārsniedza kūrorta ekoloģisko ietilpību, pieauga ekoloģiskais piesārņojums. Tūrisma ģeogrāfijā iezīmējas Latvijas skaistākās vietas - Sigulda un tās apkārtne, Gaujas senleja, Gaiziņkalns ar apkārtni, Kurzemes Šveice jeb Abavas ieleja. Visiecienītākie tūrisma objekti bija Turaidas skatu tornis, Cēsu pilsdrupas, Bauskas skatu tornis, hercogu kapenes Jelgavā, Rundāles pils un Slīteres skatu tornis.…