Jēkabpils rajona robežas laika dzirnas ir malušas un mainījušas, te vienmēr ir bijušas novadu krustceles, kur saplūduši Zemgales, Latgales, Vidzemes, kā arī Sēlijas novadi. Nemainīga ir bijusi tikai Daugava – mūsu senču likteņupe, kuras loki vijas cauri rajona teritorijai. Visos laikos tās krastos dzīvojošo ļaužu likteņi ir bijuši saistīti ar Daugavu. Latvijas likteņupe te vienmēr bijusi klātesoša, visur un visā līdzdalīga, pierasta, sava.
Tā kā Jēkabpils rajona iedzīvotāji ir izauguši uz Latvijas lielākās upes ūdeņiem, rajonā esošie tūrisma piedāvājumi ir saistīti ar upju vai ezeru ūdeņiem. Tas izpaužas gan vienkāršā plostošanā caur Daugavas krācēm lejup pa straumi, gan viesumāju un atpūtas vietu veidošanā pie ūdeņiem. Kā zināms cilvēkiem patīk mosties un pa logu redzēt viļņojamies ūdeni, tad Jēkabpils rajonā tāda iespēja ir.
Tomēr daudziem cilvēkiem ir nepieciešams klāt pie ūdens tuvuma vēl kultūrvēsturiskās un mākslas vērtības. Jēkabpils rajonā ir iespēja aplūkot vairākas pilis un muižas, daudzus muzejus, kā arī piedalīties dažādos kultūras pasākumos.
Tūrisma piedāvājums ir pietiekoši plašs, lai ieinteresētu tūristus, tas nozīmē, jo vairāk tūristu ieplūdīs jo veiksmīgāk attīstīsies nozare Jēkabpils rajonā.
Darba mērķis ir izzināt tūrisma attīstības iespējas Jēkabpils rajonā.
Darba uzdevumi:
Izpētīt, novērtēt tūrisma resursus Jēkabpils rajonā
Izpētīt infrastruktūru
Izpētīt tūrisma piedāvājumu Jēkabpils rajonā
Izstrādāt priekšlikumus
Darba izstrādē tika izmantota aprakstošā metode.
Jēkabpils rajons pieder pie tās Latvijas teritorijas, kas bijusi samērā blīvi apdzīvot jau no seniem laikiem. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka cilvēki šeit dzīvojuši jau akmens laikmetā. Daugavas ūdensceļš veicināja tirdzniecības un amatniecības attīstību. Sākot no mūsu ēras pirmo gadu tūkstoti, rajona teritorijā dzīvojušas sēļu un latgaļu ciltis. Par tām liecību glabā daudzie senkapi, kuru visvairāk ir Sēlpilī. No šejienes tie platā joslā stiepjas gar Saukas ezeru, uz Elkšņiem un Riti, līdz pašai Lietuvas robežai.13. gs. sākumā sēļu zemes centrs bija Sēlpils. Pēc 1208. gada, kad Sēlpils padevās krustnešiem, visa sēļu zeme nonāca vācu iekarotāju varā.[1] …
