Tumšie spēki latviešu mitoloģijā

Vilkacis
Vilkacis - brīžiem cilvēks, brīžiem zvērs saukts, arī par vilkati, vilkateku. Par vilkačiem var kļūt kā sievietes, tā vīrieši. Vislielāko kaitējumu vilkacis nodara tieši lopiem to ganību laikā. Dažos no ticējumiem teikts, ka lai par vilkati pārvērstos, ir bijis kailam jāizģērbjas un caur sakni jāizlien. Seno latviešu ticība vilkaču reālai eksistencei saglabājusi mītiskus elementus, kam raksturīgs ir tas, ka trūkst robežas starp reāli pastāvošo un iedomāto, nereālo.
Jāpiebilst gan, ka vilkaču stāsti lielākoties tika interpretēti kā ļaužu pārspīlētas fantāzijas augļi. Cilvēki bieži līdz galam nesaskatīto grib iztulkot kā kaut ko pārdabisku. Tas varētu būt viens no veidiem, kā radušies nostāsti par šiem radījumiem. Vilkaču tēma mūsdienās plaši tiek izmantota kinematogrāfijā, ar mērķi panākt cilvēkos bailes, kuras balstītas uz stereotipiem, kas radušies līdz ar dažādiem citu stāstītiem un pašu lasītiem nostāstiem par šo tēlu.

Naktaļas
Kā mazāk pazīstami ļaunie tēli latviešu mitoloģijā ir naktaļas. Ņemot vērā, ka cilvēks nemīl un pat bīstas no tumsas, šīs bailes ir gluži instinktīvas un ar prātu grūti pārvaramas. Ļaudīm vienmēr licies, ka tumsā pēc saulrieta saraidījuši apkārt visādi mošķi, kas nepanes gaismu. Tāpēc ceļinieki, kam jātrupina ceļš pa nakti, seguši zirgus ar zvaigžņotām segām, jo Naktaļas bīstoties no zvaigžņu zīmes.

Sumpurņi
Sumpurņi dainās minēti diezgan maz. Tie ir teiksmaini, plēsīgi puskustoņi, ar suņa galvām, kas plosījuši un ēduši cilvēkus. Ir uzskati, ka sumpurņi ir teikās minēt izmirusi cilvēkēdāju tauta. Es varētu piekrist šim uzskatam, jo šiem radījumiem nav piedēvētas nekādas spējas.
…