Viduslaiki(apm.476.-apm.1400.), no šodienas viedokļa raugoties, bija diezgan skarbi laiki. Pilīs skaldīja un valdīja to īpašnieki, kuri, bruņinieki būdami, bieži devās vai nu karagājienos vai arī nodokļu vākšanas pārgājienos. Nereti atgriezās ne tikai ar mantu, bet arī ar jaunu sievu vai verdzeni. Valdnieka prombūtnē pilīs valdīja viņa sieva, kuras dzīvi piepildīja daiļās mākslas – mūzika, dzeja, dejas un – ars amandi...
Mīlestība, mīla – šos jēdzienus ieviesa trubadūri – viduslaiku liriskās dzejas autori Dienvidfrancijā. Trubadūru ziedu laiki bija 11.-13.gs. Dzejas valoda tolaik bija senoksitāņu – langue d’oc jeb
provansiešu valoda. Tā pieder romāņu valodu
grupai un tajā joprojām runā Francijas dienvidos.
Viduslaikos paši tās lietotāji valodu sauca dažādi.
Viens no pirmajiem mums zināmajiem truba-
dūriem - William IX no Aquitaine to sauca
vienkārši par romans – laicīgo valodu.
Līdz mūsu dienām ir saglabājušies vairāki
pieraksti senoksitāņu valodā – ap 2500 poēmu,
tāpat vēsturiski apraksti, kā arī reliģiski apcerējumi William IX no Aquitaine
un zinātniski pieraksti.
Vārds „trubadūrs” cēlies no senoksitāņu vārda „trobar” – atrast, radīt, radīt poētisku un muzikālu darbu, sacerēt dziesmu. „Trobar” nozīmē „chantar” (sacerēt dzeju un parādīt dziedāšanas spējas – izšķirt augstās un zemās notis, kā arī izteiksmīgi nodziedāt melodiju) un „violar”(nodemonstrēt instrumentālo virtuozitāti, spēlējot violu, liru, lautu utt.). Par pirmajiem trubadūriem tiek uzskatīti bagāti un izglītoti cilvēki - ap 350 zināmo trubadūru vidū bija vismaz 5 karaļi, 10 grāfi, neskaitāmi vikonti un marķīzi, kā arī citi turīgi feodāļi, kuru īpašumā bija pilis un bruņotas vienības. Dziesminieku rindās bija sastopami arī baznīcas pārstāvji – pāvesti, bīskapi, mūki un kanoniķi. Vēlākos laikos trubadūru rindas papildināja izglītoti cilvēki no citiem sociālajiem slāņiem – turīgi tirgotāji, šuvēji un pārdevēji, kuri lielāko tiesu pārtika no mecenātu labvēlības.
…
