Trimdinieka Dzintara Soduma darba "Taisām tiltu pār plašu jūru" analīze

Dzintars Sodums ir viens no tiem trimdas rakstniekiem, kas nebaidās visam rakstītajam pievienot ironiju, lai to padarītu nedaudz patīkamāku nekā tas ir patiesībā. Tāpat kā lielākā daļa trimdinieku Sodums Zviedrijā nokļuva bēgot ar laivu pāri jūrai. Otrā pasaules kara beigās (1944.gada beigas un 1945.gada sākums), kad Krievija jau bija okupējusi Rīgu, liela daļa bēgļu devā uz Kurzemi cerībā, ka tiks uz Zviedriju. Arī jaunais Latvijas leģiona zaldāts Dz.Sodums devās uz Kurzemi. Tā laika Kurzeme tiek dēvēta par Ugunszemi vai arī Kurzemes katls. Dz.Sodums saka : "Gribu apgalvot, ka mums ir gan publicētas grāmatas par pagājušo karu, bet maz par to, ko latvietis tajā "neoficiāli" juta"1, piebilstot to, ka tā viņš atdotu parādu tiem, kas palika Latvijā un kas dzīvo satrauktu dzīvi"ar spekulācijām, trūkumu, varas dūri acu priekšā". Sodums neslēpj ne savu nostāju pret trimdas ideoloģiju, ne arī savu politisko pārliecību. Viņš vēlas būt atklāt pret lasītājiem un atklāt visu, ko jūt. Tieši tādēļ viņš raksta par pieredzēto trimdā atspoguļojot visu pavisam no citas puses nekā daudzi citi rakstnieki.
Īsi pirms kara beigām lielākajā kurzemnieku daļā nobrieda izveidot neatkarīgu Latvijas valdību. 5.maijā tika paziņots, ka ir izveidota pagaidu valdība ar pulkvedi Rūdolfu Osi priekšgalā. Par jaunās valdības izveidi var lasīt Dz.Soduma darbā "Taisām tiltu pār plašu jūru". Arī vācu un krievu nežēlība pret latviešu tautu nepaliek neaprakstīta Soduma darbā. Vietās, kur vācu armijas atkāpšanās notika organizēti, vācieši lika lietā "izdedzinātās zemes taktiku" un iznīcināja vai aizveda prom visu vērtīgo. Vācu pamatīgumam nebija nekādas robežu: vietām tika nozāģēti pat augļukoki2. Iznīcināšana ieguva milzīgus apmērus, daudz lielākus nekā pēc pirmā Pasaules kara. Vislielākā traģēdija latviešu tautai bija milzīgais cilvēku zaudējums. Kopumā otrā Pasaules kara laikā Latvija zaudēja ap 30% savas valsts iedzīvotājiem. …