Veronika Strēlerte (īstajā vārdā Rudīte prec. Švābe, vēlāk Johansone) pārstāv to latviešu literātu daļu, kas vēsturisko notikumu ietekmēta sadalās divās daļās – dzimtenē sāktajos darbs tiek turpināts trimdā, jo kopš 1945.gada viņas mītnes zeme ir Zviedrija. [1;33]
Visa dzejnieces dzimta cēlusies no Zemgales – tēvs no Vecaucas, māte no Džūkstes. Abi jaunībā rosīgi darbojušies savu pagastu sabiedriskajā dzīvē, spēlējuši teātri, dziedājuši koros. Tēvs rakstījis arī korespondences avīzēm ar pseidonīmu Zariņu Kārlis. Pēc apprecēšanās vecāki pārceļās uz Dobeli, kur tēvs strādā par pagasta rakstvedi. Tur 1912. gada 10. oktobrī aizsākās Veronikas mūža gaitas. Viņai ir vēl trīs vecākas māsas un brālis.[2; 90]
Meitenei ir tikai divi gadi, kad sākas Pirmais pasaules karš un ģimene dodas bēgļu gaitās uz Krieviju. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas 1918. gadā Strēlerti atgriežas dzimtenē, tēvs dabū darbu Jelgavas Apgabaltiesā. Te 4.pamatskolā sākas Rudītes skolas gaitas. Kad tēvu pārceļ par miertiesnesi uz Auci, turp dodas visa ģimene, un meitenei nākas mainīt skolu. Aucē viņa mācās vienā klasē ar nākamo rakstnieci Irmu Grebzdi.…