50. gadu vidū Ņujorkā veidojas savdabīga latviešu mākslinieku grupa - "Elles ķēķis". Savu nosaukumu šī grupa ieguva no necila rajona netālu no Hudzonas upes ar netīrām, drūmām ielām, kur atradās Linarda Tauna - viena no "elles ķēķinieka" - dzīvoklis, kur bieži tika lasīta, pārrunāta un izdzīvota dzeja. Linards Tauns pie "Elles ķēķa" pieskaitīja Ņujorkā un tās apkārtnē dzīvojošos Teodoru Zeltiņu, Gunāru Saliņu, Robertu Mūku, Mudīti Austriņu, Ainu Krauju, Baibu Bičoli, Ritu Liepu, Zentu Liepu un Jāni Krēsliņu.
Kas tad ir "Elles ķēķa" dzeja? Recenzijās un rakstos pavīd apzīmējumi - sirreālisms, imažinisms, romantiskās pagātnes saistīšana ar kontrastējošo laikmetu, eksperimenti modernismā. Gandrīz visi, kas rakstījuši apceres par "Elles ķēķi" un tā dzejniekiem, akcentējuši, ka ar "Elles ķēķi" sācies jauns posms latviešu dzejā un ka viņu dzeja ir nākamais latviešu dzejas reformācijas vilnis pēc ekspresionisma, pēc A.Čaka un viņa poētiskās skolas manifestēšanas 20./30. gadu mijā. Ņujorkā un tās apkārtnē nokļuvušie jaunie latviešu literāti, iepazīstoties ar 20. gs. moderno liriku, nonāk pie secinājuma, ka ieilgušais romantiskās skumšanas, neiesaistīšanās kults novedis ne tikai pie poētiskas inerces, pārspīlēta patosa, bet arī pie normativizētas sašaurināšanās. Ar "Elles ķēķi" tika mākslinieciski radīta jauna Latvija, jauns trimdas latviešu attieksmes tips, kurā vairs nebija norobežošanās, hermētisma, sarkasma, rūgtuma, bet gluži otrādi - atvērtība, integrācija, dvēseliska savienošanās ar Visuma elementiem un apkārt esošo realitāti, visā tajā saskatot savu prieka alkstošo dvēseli, kura visā grib izjust lielu jēgu. …