2. Pasaules kara beigās (1944 – 1945) Latviju atstāja apmēram 250 000 cilvēku. Trimdā devās lielākā daļa inteliģences – dažādu nozaru kultūras un mākslas darbinieki, zinātnieki, skolotāji, ārsti, inženieri, mācītāji. Dzimtenes atstāšanai bija vairāki iemesli: bailes no „Baigā gada” atkārtošanas, izsūtīšanas, spīdzināšanas, ziņas, ka 1941. g. bija sastādīti papildu deportējamo saraksti, vēlme paglābties mierīgākās vietās un atgriezties Latvijā pēc kara beigām, cerot, ka Padomju Savienība karā zaudēs. Latviešu kultūra turpināja attīstīties ārzemēs, jo Latvijā tā faktiski tika sagrauta. Mākslinieki Latvijā bija materiāli nodrošināti, bet ar stingri ierobežotu iespēju brīvi izteikties, savukārt tālumā esošie varēja brīvi attīstīt savu radošo domu, bet bija šķirti no savas dzimtās zemes un nereti bija atkarīgi no materiālajiem apstākļiem.
Kara beigās latviešu visvairāk bija Vācijā, ko tāpēc sāka saukt par „mazo Latviju”. Pārējie bēgļi apmetās Zviedrijā, Lielbritānijā, ASV, Kanādā un Austrālijā. Emigrantiem svarīgas bija sociālas problēmas, pašpārvaldes organizatoriskie jautājumi, nepieciešamība radīt materiālo bāzi kultūras darbam un uzturēt sakarus starp tautiešiem. Lai nepazaudētu savu identitāti, latvieši izveidoja dažādas organizācijas un apvienības: Pasaules brīvo latviešu apvienību (PBLA), Amerikas latviešu apvienību (ALA), Latviešu nacionālo apvienību Kanādā, Latviešu apvienību Austrālijā. Tika atjaunotas grāmatu izdevniecības, kas izdeva trimdas rakstnieku darbus.…