Trimdas dzeja, arī emigrācijas, klaida dzeja – jēdziens, ko parasti attiecina uz 2. Pasaules kara beigās no Latvijas uz citām Eiropas valstīm, ASV, Austrāliju emigrējušo rakstnieku dzeju. Taču pēc būtības šajā jēdzienā ir ietverama jebkura latviešu dzejnieka, kas politisku vai citu spaidu dēļ spiests ilgāku laiku atrasties ārpus dzimtenes, dzeja. Tāda ir Raiņa un Aspazijas dzeja Pleskavas un Slobodskas (1897. – 1903. g. ), kā arī Šveices trimdas laikā (1905. – 1920. g. ). Arī Jāņa Akuratera dzeja, kurš par piedalīšanos 1905. g. revolūcijā tika izsūtīts trimdā uz Pleskavu, no turienes viņam izdodas emigrēt un ziemeļu valstīm – Somiju, Zviedriju un vēlāk arī uz Norvēģiju. Trimdas dzejniece ir arī Baiba Bičole, kura kopā ar vecākiem un māsām Otrā pasaules kara seku pēc atstāj Latviju, emigrē un Vāciju, tad 1950. gadā pārkuģo uz ASV. Arī latviešu filozofs un dzejnieks Roberts Mūks 1954. gadā izceļojis uz ASV, raksta dzeju un tādējādi ir pieskaitāms pie trimdas dzejniekiem. Protams, nevar aizmirst Valdu Moru, Zinaīdu Lazdu un Zentu Liepu, kuras atrodoties tālu prom no dzimtenes, veltīja tai savus dzejoļus un mīlestību.
Es izvēlējos sīkāk pētīt Kaspara Akmens, Valdas Moras, Zinaīdas Lazdas, Zentas Liepas un Oskara Freimaņa daiļradi, jo viņu dzeja man liekas ļoti spilgta un piesaistoša. Protams, viņu dzeja ir ļoti atšķirīga, jo atšķiras šo dzejnieku dzīves stāsti, pasaules uztvere un arī daļēji dzīves vērtības. Tomēr ir lietas, kas vieno šos dzejniekus, jo viņiem nebija iespējas atrasties savā dzimtenē, būt savās mājās.
1.Dzejnieki būdami tālu prom no savas dzimtenes apraksta sāpes, ko cieš Latvija, latviešu tauta un, protams, arī viņi paši, jo viņi ir neatņemama daļa no tās. Tāpēc mans pirmais izvēlētais motīvs ir Sāpes, sāpes, ko cieš Latvija un tās tauta.…
