Vārds „ētika ” atvasināts no grieķu cilmes vārda ethos, kas nozīmē tikums, paraža, raksturs, domu veids. Šo terminu 4.ds.p.m.ē. ieviesa sengrieķu filozofs Aristotelis (984.-322.g.p.m.ē.). Viņš saprata ētiku kā mācību par tikumiem, kā praktisku dzīves filozofiju. Aristoteļa nopelns ir tas, ka viņš liek pamatus ētikai kā zinātnei, kas pēta ētiskos tikumus, sistematizē ētikas jēdzienus un definē tos.
Turpmākajā ētikas domas attīstības procesā tiek doti dažādi ētikas skaidrojumi:
Ētika kā filozofiska mācība par cilvēcības specifiku un būtību;
Mācība par labo un ļauno;
Mācība par pareizu uzvedību;
Mācība par cilvēka pamatvērtībām;
Filozofiska mācība par tikumību.
Šajos definējumos vērsta uzmanība uz kādu ar sevišķu ētikas iezīmi. Vispārinot ētikas būtību – ētika ir filozofiska mācība par tikumību un morāli. Ētika būtībā ir cilvēka dzīves pamatlīnijas, viņa dzīves jēgas īstenojuma izvēle. Tā ir dziļi personiska un būtiska izvēle ar riska un neparedzētu situāciju momentiem.
Ētikas galvenais uzdevums nav dot normu zināšanas, bet sekmēt apgūtā apzināšanos, vērtēšanu un arī jaunradīšanu. Cilvēka attiecībām ar pasauli un sevi dziļāku sapratni dod ētika.
Ētikas mērķis – attīstīt ētisko domāšanu, veicināt personīgi nozīmīgas pārliecības, nostādņu un prioritāšu sistēmas veidošanos, kas izpaužas cilvēka nostājā un rīcībā.…
