Rīgas pilsētas teritorija vēl 19.gs. sākumā nepārsniedza dažus kvadrātkilometrus. Pat ejot kājām, toreizējie rīdzinieki pusstundas laikā varēja šķērsot visu pilsētu. 19.gs. 2. pusē pēc vaļņu nojaukšanas ap vecpilsētu sevišķi strauji palielinājās fabriku un rūpnīcu skaits attālākos pilsētas rajonos. Apbūve pletās aizvien tālāk no pilsētas centra. Rīga teritoriālā ziņā sāka veidoties par lielpilsētu, taču iedzīvotāju satiksmes vajadzībām kalpoja vienīgi privātie ormaņi. Tad 1874. gadā Rīgas ielās parādījās vēl neredzēts satiksmes līdzeklis - zirgu omnibuss, kuru izveicīgais uzņēmējs Kazeckis bija atvedis no Vīnes. Pāris īsajās līnijās šis neveiklais satiksmes līdzeklis pārvietojās ar ātrumu 5-6 km stundā. Kāds tad bija šis zirgu omnibuss? Vienpadsmitvietīgi lieli, slēgti rati zili melnos krāsu toņos ar dzeltenu svītru sānos. Omnibusa iekšējā telpa bija sadalīta divās daļās - pasažieriem smēķētājiem un nesmēķētājiem. Lielos ratus vilka divi zirgi.
Lielāka nozīme joprojām bija starppilsētu zirgu pastam, kura kantoris un staļļi sākumā atradās Vecrīgā, bet vēlāk tika pārvietoti uz Stabu ielu.
19.gs. 2. pusē it visur Eiropā strauji attīstījās dzelzceļu būve. Sliežu ceļus sāka iekārtot arī pilsētās. 1882.gadā Rīgā parādījās zirgu tramvajs, kuru tikai 20.gs. sākumā nomainīja elektriskais tramvajs. Pakāpeniski tramvaja līniju skaits, kā arī to garums palielinājās, īsi pirms pirmā pasaules kara - 1914.gada sākumā Rīgā bija jau deviņas ielu dzelzceļa līnijas ap 50 km kopgarumā. No 1900.gada līdz 1901.gadam tika uzcelti arī trīs tramvaju depo, kuri kalpo joprojām. Ja omnibusu ēra pastkartēm paiet secen, tad pēdējie zirgu tramvaji un pirmie elektriskie tramvaji atklātnēs ir atraduši pienācīgu vietu - tie uzņemti gan pilsētas ielu kopskatos, gan reizēm arī tuvplānā.
Par regulārās ūdens satiksmes priekšteci Rīgā var uzskatīt pārcēlāju laivas, kas kursēja starp abiem Daugavas krastiem. 19.gs. 2. pusē, lai uzlabotu satiksmi ar Pārdaugavu, plaši izmantoja nelielus upju kuģīšus. Jau 1882.gadā Rīgas pilsētas valde nolēma pasūtīt vietējam kuģubūves uzņēmumam sešus satiksmes tvaikonīšus. Tādējādi visvecākais regulārās satiksmes veids Rīgā ir bijis 1884.gadā atklātā tvaikoņu satiksme. Turpmākajos gados līnijām un pasažieru skaitam palielinoties, pilsēta iegādājās aizvien vairāk jaunu tvaikoņu. Neilgi pirms pirmā pasaules kara tvaikonīšu kustība Daugavā un pārvadāto pasažieru skaits sasniedza savu augstāko pakāpi. Laikam nebūs tikpat kā nevienas atklātnes ar Daugavas skatu, kur Rīgas panorāmas fonā nepeldētu kāds mazais tvaikonītis.…
