Dž. Hilmana antipātijās pret K. G. Junga neapziņas jēdzienu dalās grupa autoru, kas sākuši veidot tādu „transpersonālo psiholoģiju”, kas būtu rados ar dzen un Tibetas budismu. Ik reizes, kad šajās aprindās uzpeld K. G. Junga vārds, psihologi norāda, ka viņa neapziņas modelis kā atsevišķa, iedzimtas ideācijas (ideācija - ideju veidošana, taisīšana) saturoša sistēma nepalīdz izprast meditāciju. K. G. Junga modelis ir duāls tādā ziņā, ka tas padara jeb reificē (reificēt- lietiskot) dažādos cilvēka pieredzes aspektus par neapzinātiem saturiem (instinktiem, arhetipiem), tā turpinot koncipēt (koncipēt - izteikt jēdzienu valodā) kartēzisko prāta skatījumu kā noteiktu vietu organisma iekšienē, kā kaut ko atšķirīgu un atdalītu no visām pasaules norisēm. „Neapziņa ir kļuvusi par vispārēju terminu, kas šķietami izskaidro visu to, kam cita izskaidrojuma nav, taču galu galā neizskaidro neko - tās nozīme paliek joprojām neskaidra.”
Nav noliedzams: K. C. Jungs meditāciju uzskatīja par vienpusīgu mēģinājumu bēgt no pasaules, izšķīdināt ego, novedot pie miglainas vienības un bezlaicīguma pieredzes. K. G. Jungam meditācija bija sava veida kapitulācija kolektīvajai neapziņai - bīstama aizraušanās, kas pārāk viegli un ātri noraksta zaudējumos ego īpatsvaru. Bez-egoīgs mentāls stāvoklis var būt tikai neapzinīgs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vairs nav neviena, kas par to liecinātu. K. G. Jungs nespēja iedomāties tādu apzinīgu mentālu stāvokli, kas nebūtu saistīts ar ego.…