Psihoterapija tā ir sistēma, kura dziedinoši iedarbojas uz psihi, bet caur to uz visu organismu un cilvēka uzvedību.
Psihoterapija ir specifiska ārstniecības metode, tā kā dziedinošais efekts šeit tiek sasniegts nevis ar fiziskām vai klīniskām dziedinošā faktora īpašībām, bet gan ar to informāciju un emocionālo lādiņu, kurus tas nes sevī. Informācijas pamatavots – runa. Dažādie psihoterapijas veidi - ir dažādi ievades, pārstrādes vai informācijas darbības veidi. Psihoterapija var tikt pielietota gan patstāvīgi, gan kompleksā ar citām ārstēšanas metodēm. Talantīgi klīnicisti vienmēr ir izmantojuši psihoterapijas tehniku somatisku saslimšanu ārstēšanā.
Psihoterapijas attīstības līmenis ir saistīts ar sabiedrības kultūras līmeni, ar tās paražām, darba apstākļiem u.t.t. tur, kur kultūras līmenis augsts, psihoterapija attīstās ātri un attīstās kā zinātne. Mazattīstītās zemēs, ar zemu kultūras līmeni psihoterapeitiskos rituālus apvij mistika, tie kļūst par reliģiju vai šamaņu ieroci.
Pasaulē ir daudz dažādu psihoterapijas virzienu. Cilvēka un viņa psiholoģiskās veselības daudzpusējie modeļi nosaka nozīmīgas atšķirības uzskatos uz personības mainīšanās mehānismiem un dabu psihoterapijas procesā.[1;457] Liela daļa no virzieniem ir pārstāvēti arī Latvijā – tas nozīmē, ka praktiķi darbā izmanto sava virziena teorētiskās atziņas un praktiskos paņēmienus. Virzieni savā starpā atšķiras ar teoriju, kā arī ar darbā lietotajām metodēm. Teorija ir atbildes uz jautājumiem “kas ir cilvēks, kas tam liek rīkoties tā vai citādi, kas (kāda) ir personība”. Darbā lietotās metodes atšķiras mazāk – pārsvarā tā ir un paliek saruna, bet balstoties uz savas teorijas pamatuzskatiem, tā tiek dažādi veidota un vadīta. …
