Transatlantiskā sadarbība drošības politikas jomā un tālākās attīstības scenāriju analīze

Ievads
Par Eiropas aizsardzības un drošības politikas (ESDP) konceptu nopietni var sākt runāt pēc 1992.  gada, kad tika akceptēts Māstrihtas līgums. Dokuments paredzēja realizēt vairākas būtiskas reformas, tostarp, Eiropas Savienības (ES) dibināšanu, ES pilsonības jēdziena ieviešanu, vienotas valūtas eiro ieviešanu, lielāku sadarbību iekšlietu un jurisprudences nozarēs. Tomēr viens no svarīgākajiem līgumā iekļautiem mērķiem bija arī ES starptautiskās ietekmes un prestiža palielināšana, izstrādājot Eiropas kopīgās ārējās un drošības politikas (CFSP) pieeju.
Māstrihtas likumā iestrādātā tekstuālā redakcija izvirza samērā augstus mērķus. Tā Māstrihtas līguma B pantā tiek paredzēts „laika gaitā nonākt līdz kopīgai aizsardzībai”1. Tādējādi šis dokuments juridiski iezīmē pārskatāmu vīziju, kad ES no ekonomiskas organizācijas pārtop par valstu bloku, kam nav sveša kopēja ārpolitikas veidošanas un aizsardzības funkcija.
Lai pilnīgāk izprastu ESDP iestrādnes nepieciešamību un atsevišķa ES ārējās un aizsardzības politikas atzara veidošanas specifiku, jāņem vērā procesi, kas notika 20. gadsimta 90. gadu sākumā. Runa ir par Eiropas atkarību no ASV militārās kapacitātes un palīdzības, kas izpaudās Aukstā kara laikā. Tādējādi Māstrihtas līgums, kas parakstīts uzreiz pēc Padomju Savienības krišanas, liecina par ES vēlmi iegūt lielāku patstāvību ne tikai ekonomiskajos, bet arī drošības un ārpolitikas jautājumos, kā arī nostiprināt organizācijas identitāti un saliedēt dalībvalstis, lai organizācija pēc iespējas runātu vienā balsī. Raugoties no ES pozīcijām, ir skaidra organizācijas vēlme palielināt pašnoteikšanos un pašpietiekamību, mazinot atkarību no ASV. Tomēr tas nenozīmē, ka ES būtu izdevīgi atteikties no transatlantiskās sadarbības.
Būtisks faktors, kas ietekmēja vajadzību pēc ESDP izveides, bija karš Balkānos. Pēc Aukstā kara beigām Eiropā samērā izplatīts bija skatījums, ka bruņošanās sacensība pēc PSRS sabrukuma ir beigusies un vairs nekas netraucē Eiropā saglabāt drošību. Tomēr karš Balkānus sagrāva šo šķietamo drošības vīziju un ES centās izmantot šo radušos iespēju, lai apliecinātu, ka eiropieši spējīgi saglabāt mieru savā teritorijā arī bez amerikāņu tiešas līdzdalības2.…