Trakumsērga ir viena no bīstamākajām cilvēka un dzīvnieka infekcijas slimībām, kas apdraud gan dzīvnieku un cilvēku dzīvību. Trakumsērga mūsdienās ir aktuāla tēma . Aktuāla ar to , ka pilsētās un laukos parādās noklīdušas lapsas, kuras var būt slimas ar trakumsērgu , līdz ar to pievēršot lielāku uzmanību šai problēmai. Tiek apspriesti tādi jautājumi , kā profilakse un apkarošana.
Es izvēlējos šo tematu, lai noskaidrotu ,kā trakumsērga ietekmē dzīvnieka uzvedību un veselību. Lai noskaidrotu, cik daudz skolēnu zina par šo slimību, tika uzdoti jautājumi.
Aptaujājot šos skolēnus mans darba mērķis bija noskaidrot:
Cik daudz skolēnu ir informēti par šo slimību,
Vai skolēni zina , kā no tās izvairīties,
Ko skolēni darītu , lai pasargātu savus mājdzīvniekus no trakumsērgas,
Pats galvenais šai darba laikā bija mans uzdevums noskaidrot:
Kas ir trakumsērga?
Kā trakumsērga izplatās?
Kā trakumsērga izpaužas dažādas sugas dzīvniekiem?
Trakumsērgas imunitāte?
1.Trakumsērga - īss izpētes apraksts
Trakumsērga ir viena no smagākajām un bīstamākajām lipīgajām slimībām , ar kuru var saslimt gan cilvēks , gan dzīvnieks. Slimību ierosina vīruss. Infekcijas ierosinātājs galvenokārt tiek pārnests , ja ar trakumsērgu slims dzīvnieks iekož veselajam dzīvniekam vai cilvēkam.
Veterinārās medicīnas terminoloģijā lieto divus trakumsērgas apzīmējumus Lyssa un Rabies. Rabies ir latīņu valodas izcelsmes vārds un satur slimības klīniskās izpausmes raksturojumu – plosīgs, traks, nikns. Lyssa ir slimības apzīmējums grieķu valodā un tiešā tulkojumā nozīmē . Medicīnā lieto apzīmējumu Hydrophobia - bailes no ūdens.
Civilizācijas vēsturē saglabājušās ziņas par trakumsērgas eksistēšanu jau vismaz pirms 5000 gadiem. Par to liecina seno ēģiptiešu zīmējumi, kuros attēloti trakojoši suņi. Pirmo reizi rakstiski slimība minēta Hamurapa likumos (2500 gads pirms mūsu ēras). Pirmie dati par slimības klīnisko ainu atrodami Dēmokrita (500 gads pirms mūsu ēras) rakstos. Pēc tam Aristotelis (400 gads pirms mūsu ēras) aprakstīja gadījumus , kad saslimšana ar trakumsērgu notikusi pēc slima suņa iekošanas , tā norādot uz slimības infekciozo raksturu.
Šo paņēmienu izmantoja daudzus gadsimtus. Arābu zinātnieks Serapions un Rāss (900. gadā ) ieteica koduma brūces apstrādāt ar kairinošām vielām. Līdz 19.gadsimta sākumam jau bija sakrājušies apmēram 300 darbu, kuros aprakstītas trakumsērgas klīniskās pazīmes gan cilvēkam , gan dzīvniekam, kā arī norādīts uz visdažādākajiem sērgas izcelsmes avotiem. Ilgu laiku domāja, ka suņiem trakumsērga parādās pēc karsta ēdiena iedošanas. Šis un daudzi citi kļūdainie uzskati plaši izplatījās. Pret trakumsērgu tika ieteikti visdažādākie līdzekļi , kuri, protams, izrādījās neiedarbīgi.…
