1978.gadā Rīgā izdotajā svešvārdu vārdnīcā nav atrodams jēdziens „totalitārisms”, tādējādi it kā cenšoties izslēgt to no cilvēku apziņas, jo vēl jo mazāk par to bija atļauts diskutēt publiski. Ir jau pagājuši vairāk nekā 10 gadu kopš Padomju Savienības (šī totalitārā varas monstra) sabrukuma un Aukstā kara beigām, un kopš tā laika lielākā daļa pasaules attīstīto demokrātisko valstu it kā mierīgi var uzelpot vairs neuztraucoties par kodolkara un komunisma izplatīšanās draudiem, lai gan Rietumu un Austrumu puslodēs ir valstis ar komunistisko politisko režīmu – Kuba ir viena no šīm valstīm, faktiski, vienīgā vienpartiju sistēmas, komunistiskā valsts Rietumu puslodē.
Mūsdienās aizvien lielākā daļa mediju pievēršas Eiropas un ASV politisko notikumu analīzei, it kā izslēdzot no redzesloka Latīņamerikas valstis, kurās visās, izņemot Kubu, ir atbilstoši konstitūcijai ievēlēts prezidents1 un kas tiecas sadarboties ar industriāli attīstītajiem Rietumiem. Tādēļ, ka par Latīņameriku ir tik maz publiskas informācijas, ir interesanti pētīt politiskos procesus un realitāti šajās valstīs. Kuba kā valsts, kā arī tās kopš 1959.gada nemainīgais diktators F.Kastro ir kā pēdējais izmirstošās sugas pārstāvis, kas cīnās ar mainīgajiem apkārtnes apstākļiem un nemitīgi, nepagurstot, peld pret straumi. Protams, to varētu saukt gan par politiskā viedokļa pastāvību, gan arī par objektīvo apstākļu atklāti ignorēšanu – vienota viedokļa šajā jautājumā, domājams, nebūs, taču viens ir skaidrs – Kubā valdošo režīmu uzskata par negatīvu, jo tas ierobežo pilsoņa brīvības un tiesības piedalīties valsts pārvaldē, kas ir viens no demokrātijas pamatpostulātiem.…
