Tolerance kristietības vēsturē

Vatikāna II koncils deklarē, ka cilvēka personībai ir tiesības uz reliģisko brīvību. Šādā veidā brīvība nozīmē to, ka visiem cilvēkiem ir jābūt brīviem no piespiešanās vai no atsevišķu cilvēku, vai no sabiedrības apvienību un kaut kādas cilvēcīgas varas puses. Tā, lai reliģiskajās lietās neviens netiktu spiests rīkoties pret savu sirdsapziņu un nevienam netraucētu rīkoties saskaņā ar sirdsapziņu, privāti un publiski, viens pats vai kopēji ar citiem – pienācīgās robežās. Tiesību uz reliģisko brīvību pamats ir pašas cilvēka personas cieņa, ko mēs pazīstam gan pateicoties atklātam Dieva vārdam, gan ar savu prātu. Šīm cilvēka personas tiesībām uz reliģisko brīvību ir jābūt atzītām juridiskā līmenī. Tomēr Vatikāna II koncils uzsver, ka reliģiskā brīvība un tolerance nav kā visatļautība, bet gan tai ir jābūt cieši saistītai ar ētiskām un sabiedriskām normām.