Dabas un tehnikas mijiedarbības sistēmu izveides un funkcionēšanas pamatā ir ekoloģiskā drošība. Ekoloģiskā drošība ir stāvoklis, kad ekosistēma mijiedarbībā ar tehniskiem objektiem atrodas līdzsvara stāvoklī. Spēju pretoties izmaiņām un saglabāt līdzsvaru nodrošina atgriezeniskās saites mehānismi, kas nosaka sistēmas atbildes reakciju uz izmaiņām. Ekosistēmas stabilitātes problēma dod uzdevumu iegūt kvantitatīvus novērtējumus faktoriem, kas var izjaukt ekosistēmas stabilitāti. Šāds novērtējums ļauj aprēķināt maksimāli pieļaujamo slodzi, kuras pārsniegšana var izraisīt atsevišķu ekosistēmas parametru izmaiņu vai pat ekosistēmas bojāeju – ekoloģisko katastrofu. Ekoloģiskā potenciāla un jaudas novērtēšana saistīta ar grūtībām, kas rodas, mērot enerģijas, vielas un informācijas plūsmas ekosistēmā, tāpēc šos lielumus var noteikt tikai netieši.
Galvenā cilvēces attīstības problēma ir pārmērīgi liels resursu patēriņš rūpnieciski attīstītās valstīs. Iznīcinošas rūpnieciski tehniskas darbības dēļ ir notikušas tādas izmaiņas, kas izraisījušas antropogēnā faktora pārvēršanos par globāla mēroga kritisko faktoru. Sevišķi nopietna problēma ir bīstamā rūpniecība un patēriņš, jo rūpniecības un sadzīves atkritumu veidošanās un uzkrāšanās ātrums ir ļoti liels, bet gandrīz netiek radīti jauni līdzekļi atkritumu utilizēšanai un pārstrādei. Vairāk kā 75% atkritumu ir bīstami gan videi, gan cilvēkam.
Antropogēnās ietekmes rezultātā apkārtējā vidē regulāri nonāk vielas, kas zināmā mērā ir toksiskas un bīstamas biosfērai un noved pie dzīvu organismu – pirmkārt jau cilvēka – ekoloģisko dzīves apstākļu pasliktināšanās …