T.Manna noveles "Tristans" analīze

1903. gads minams kā Tomasa Manna sešu noveļu krājuma „Tristans” izdošanas gads. Krājumā iekļautās noveles („Tonio Krēgers”, „Ceļš uz kapsētu”, „Tristans”, „Drēbju skapis”, „Luīzīte” un „Gladius Dei”) turpina Tomasa Manna jau romānā „Budenbroki” aizsākto tematisko un stilistisko līniju, resp., dzīve bez paša dzīvotāja piedalīšanās tās veidošanā.
Pats autors kādā no savām vēstulēm noveli „Tristans” nosaucis par „rūgti melanholisku noveli”, šāds dēvējums nenoliedzami saistāms ar paša autora tā laika izjūtām ─ slikto materiālo stāvokli, neziņu par romāna „Budenbroki” nākotni. Tas spilgti atklājas arī noveles „Tristans” sižetā (galvenais varonis cītīgi nodarbojas ar vēstuļu rakstīšanu: „Viņš dienas lielāko daļu pavadīja, rakstīdams savā istabā, un lika aizgādāt uz pastu ārkārtīgi daudz vēstuļu, gandrīz ik dienas vienu vai divas ─ turklāt bija pavisam savādi un jocīgi, ka viņš savukārt gaužām reti kādu saņēma...”).
I. Daukste ─ Silasproģe savā rakstā par „Vācu prozas attīstību” norāda, ka T. Manns, rakstīdams noveli „Tristans”, mēģinājis nomākt savas tā laika izjūtas. „Rakstnieka atziņa, ka literatūra ir nāve un vienlaikus ─ iespēja atgriezties dzīvē, cieši saaudās ar noveles „Tristans” ieceri” (Vācu lit. Un Latvija: 1890-1945/Sast. B. Kalnačs, 2005.- 54.lpp.).
Noveles galvenais varonis ir Detlevs Špinells ─ „tā viņš saucās, un viņa izskats bija brīnumains,” ir dekadentisks rakstnieks: „Uz viņa galda, redzama katram, kas ienāk istabā, patstāvīgi atradās grāmata, ko viņš bija sarakstījis. Tas bija mēreni biezs romāns ar pavisam juceklīgu vāka zīmējumu, iespiests uz tāda kā kafijsietiņa papīra...” un pēc fon Osterlo jaunkundzes vārdiem: „tas esot „rafinēts”” .…