Lai arī lielākais pasaules laineris „Titāniks” ir uzskatāms par drošāko un krāšņāko brīnumu. Lai arī tas bija aprīkots ar visu nepieciešamo drošībai, tomēr tā viss bija par maz. Daudzas dzīvības tika zaudētas tikai tāpēc, ka kāds nebija pārāk acīgs savā darbā.
Uz lielā brīnuma bija viss – visas iespējamās ērtības un ekskluzīvi mākslas darbi. Titāniku varētu uzskatīt pašu kā vienu lielu mākslas darbu, jo tajā laikā tas bija vienīgais tāda izmēra kuģis, kas visos izsauca neviltotu sajūsmu. Jebkura sapnis bija nokļūt uz šī brīnuma taču neviens pat nevarēja iedomāties, ka tas viss beigsies smagi un pat traģiski.
Dažreiz šķiet to ko mēs veidojam, to ko ceļam ir jābūt drošam kā patvērumam sliktos laika apstākļos no visa ļaunā un iespējamajām nelaimēm. Sava cietokšņa veidotājs ietver savā plānā visu gan izturību, gan nelaimes gadījuma rezultātā ieskaitot arī drošības jeb bēgšanas plānu.
Tomēr būvējot šo milzeni netika neņemts vērā avārijas iespējamība, acīmredzot inženieri, kas to cēla pat nepieļāva tādu domu. Tomēr vienmēr ir jāparedz rezerves plāns, pat tad kad šķiet, ka citādi nevar būt. Jo arī dzīvē neviens nespēj nodzīvot savu dzīvi ne reizi nesašūpojoties savās domās un izvēlē. Protams, nav iespējams paredzēt brīdi, kad nokritīsi, jo tad jau mēs tur paliktu spilvenu vai vienkārši ietu ar loku šai vietai. Tāpēc brīžos, kad kaut kas notiek jābūt gatavam, ka? Jāiemācas krist, bet pareizi, lai neiemantotu smagus sasitumus un spētu ātri atkopties, lai pieceltos un turpinātu savu ceļu. Jo katrs kritiens, katrs pārbaudījums, ko sagādā dzīve ir jāuztver kā mācība. Tikai krītot var iepazīt to sajūtu, kad piecelies un atkal sāc soļot no jauna ar paceltu galvu. Tikai raudot var iepazīt patieso baudu no prieka, kas noteikti sekos pēc sabrukuma... pēc piecelšanās...…
