IEVADS
Pēteris Birkerts runājot par atmiņu dod sekojošu šī procesa definējumu: "Atmiņa ir komplicēts process ar vairākiem krasi manāmiem un samērā patstāvīgām funkcijām un darbības vienībām. Un viens no galvenajiem atmiņas likumiem un noteikumiem ir - uzmanība. Autors izdala vairākus atmiņas veidus, ņemot par pamatu kādu atmiņas īpatnību vai funkciju:
1. pēc atmiņas ilguma - ņemot vērā uztveršanas un reproducēšanas laiku, atmiņu var iedalīt tieša jeb acumirklīgā (nepastāvīgā) un pastāvīgā atmiņā. P.Birkerts "Pedagoģiskā psiholoģijā" raksta: "Pastāvīgā atmiņa tā ir tāda atmiņa, kurai lielāks ilgums, kura uzņemto ideju padara par psihes piederumu un sastāvdaļu. Šī ir atmiņa vārda īstā nozīmē."
2. pēc maņu grupām. P.Birkerts atkal izdala vairākus atmiņu veidus, jo katra maņa sniedz materiālu attiecīgam noskārtumam un idejai-
redzes atmiņa;
dzirdes atmiņa;
ožas atmiņa;
citu ideju atmiņa.
Katra šī tipa ideju uzglabāšana psihē, pēc P.Birkerta uzskatiem, pārzin attiecīgs atmiņas veids.
3. pēc psihes galvenajiem procesiem izdala
intelektuālo atmiņu - ir atziņu, ideju un domu atmiņa.
jūtu atmiņa- tā ir spēja reproducēt un atminēt ne tikai idejas, bet arī jūtas un emocijas.
4. pēc uzņemto ideju sakarības izdala
nesakarīgo atmiņu- "tā ir tāda atmiņa, kura labi uztver sevī, uzglabā un atdzemdina nesakarīgus pieredzējumus"
sakarīgo atmiņu- tā ir atmiņa, "kur pieredzējumi tiek uzturēti un saistīti apzinīgām asociācijām. Tā ir atmiņa, kura tiek stipra, pateicoties prāta darbībai, domāšanai"
5. atkarībā no lietderības iedala:
labu atmiņu- "laba ir tāda atmiņa, kura labi kalpo dažādiem mērķiem, mūsu darbam, kura palīdz sekmīgi dzīvot"
sliktu atmiņu- tā grūti uzņem iespaidus, ilgi tos neglabā, smagi un ar grūtībām reproducē.
Vairākatmiņu modelis aizmiršana pamatā darbu ar atmiņu var iedalīt trīs fāzēs: Tomēr nav vienota viedokļa par katra atsevišķā procesa norisi. Tā vietā aplūko dažādus atmiņas modeļus. Atmiņu iedala primārajā un sekundārajā. Ienākošā informācija nokļūst primārajā atmiņā, kurā vienlaicīgi var glabāties 5-9 objekti . Regulāras atkārtošanas rezultātā objekti no primārās atmiņas nokļūst sekundārajā, kas nodrošina ilgstošu uzglabāšanu. Šajā gadījumā turpmāka atkārtošana vairs nav nepieciešama. Šī dalījuma apzīmēšanai lieto terminus "īstermiņa atmiņa" (ĪTA) un "ilgtermiņa atmiņa" (ITA). Īstermiņa atmiņā informācija glabājas aptuveni 30 sekundes, ilgtermiņa atmiņā tā pāriet atkārtojot. Minētie autori papildināja arī sajūtu atmiņas koncepciju. Informācija sajūtu atmiņā tiek uzglabāta pavisam īsu brīdi – vizuālā. Ja šai informācijai pievērš uzmanību, tā tiek pakļauta apstrādei īstermiņa atmiņā. Uzskata, ka ĪTA un ITA veido vienotu veselu, no kā ĪTA ir aktīvā daļa.
Pētīja vārdu atcerēšanās atkarību no to uztveršanas un apstrādes veida – izskats, skanējums, semantiskā jēga. Ar katru nākošo līmeni atcerēšanās varbūtība pieauga. Piemēram, tie eksperimenta dalībnieki, kuriem lika novērtēt teksta saturu, uzrādīja labākus rezultātus nekā tie, kuriem šajā pašā tekstā lika saskaitīt "a" burtus. Šo konceptu papildināja ar elaborācijas jēdzienu. Ar to saprot apzinātu abstrakciju meklēšanu informācijas reprezentācijai atmiņā. Elaborācija nodrošina efektīvāku atmiņas izmatošanu.
Daudzi autori ir izstrādājuši modeļus iespējamajai atmiņas organizācijai, mēģinot izskaidrot piekļuvi informācijai. Hierarhijas, kuru jēdzienu kompleksums pieaug virzienā uz virsotni un kategorijas, pēc kurām tiek sašķiroti objekti. Atmiņas struktūra un funkcijas pētot atmiņu, izdala trīs tās sastāvdaļas – sajūtu, īstermiņa un ilgtermiņa atmiņu, no kurām būtiskākās ir pēdējās divas.
…
