Ogres rajona Ikšķiles pilsētā ar lauku teritoriju atrodas Tīnūžu muiža. No muižas ēkām ievērības cienīgas ir tikai divas. Viena no tām ir Tīnūžu muižas kungu māja, kura vairs savā kādreizējā izskatā nepastāv, jo II pasaules kara laikā tika sagrauta. Šobrīd tā ir pilnīgi pārbūvēta un vienīgi durvis ir izceltas, lai ilustrētu ēkas pagātni (skatīt 1. att.). Otra ēka ir Aleksa fon Grīnevalda nams jeb Tīnūžu muižas pārvaldnieka māja, kas no ārpuses nav īpaši mainījusies kopš uzcelšanas brīža, bet tās iekšpuse tika vairākas reizes pārbūvēta (skatīt 2. att.). Tomēr Tīnūžu muižas pārvaldnieka mājā joprojām atrodami autentiski interjera elementi. Šī ēka ir iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes kultūras piemineklis. Šobrīd muižas pārvaldnieka māja praktiski netiek izmantota tūrismā, to var apskatīt tikai no ārpuses, taču gan Tīnūžu iedzīvotājiem, gan Ikšķiles domniekiem ir daudz ideju, ko iesākt ar ēku, kura pamesta gaida, kad tiks izmantots tās ievērības cienīgais potenciāls.
Šajā darbā aprakstīta Tīnūžu muižas un abu ēku vēsture, kopš uzcelšanas brīža līdz mūsdienām. Darbā iekļauts ēku arhitektoniski mākslinieciskais raksturojums, dažādos laikos. Uzmanība pievērsta arī Tīnūžu muižas pārvaldnieka ēkas izmantošanai tūrismā ar to saistītajām problēmām.
1576. gadā Rīgas rātskungs Retgers zur Horsts lēņoja Lindenbergu (tulk. Liepu kalns) jeb Tīnūžu muižu, kas bija nopirkta no Votera Rozena. Horsta mazmeita un mantiniece salaulājās ar Fromholdu fon Tīzenhauzenu no Kaverhofas (VKPAI, Tīnūžu muižas lieta - a, inv. nr. 10777). Tīnūžu muiža 1638. gadā ar 16 zemnieku saimniecībām ietilpa Ikšķiles pils novadā (Strēlnieks 1998). Pēc Fromholda nāves 1684. gadā muiža bija Tīzenhauzenu dzimtas īpašums, no kura radās Tīnūžu nosaukums (Tīzenhauzen – Tīznūži – Tīnūži). Tomēr līdz I pasaules karam oficiālajos dokumentos Tīnūžu apzīmēšanai tika lietots vārds Lindenberg (Strēlnieks 1998). No mantiniekiem 1734. gadā muižu nopirka zemes tiesnesis Georgs Gustavs fon Duntens. 1748. gadā Georgs Gustavs fon Duntens samainīja muižu Gerhardam Vilhelmama fon Blūmenam pret Blomes muižu (VKPAI, Tīnūžu muižas lieta - a, inv. nr. 10777).
1767. gadā G.V. fon Blūmens sāka jaunas kungu mājas celtniecību, kas gada laikā tika pabeigta. Barons Freds fon Volfs 1924. gadā uzziņā Pieminekļu valdei raksta: „Muižas nams 1768. gadā uzcelts no kapteiņa Gerharda Vilhelma fon Blūmena pēc kāda Rīgas būvmeistara plāna...” (Lancmanis 2006). Tīnūžu muižas ēkas celtniecību varētu piedēvēt Johanam Andreasam Hāberlandam (1711 - 1788) Rīgas slavenā klasicisma laika celtnieka Kristofa Hāberlanda tēvam. Johans Andreass bija mūrniekmeistars Rīgā, kurš pārzināja Rīgas pilsētas kaļķu dedzinātavu un minēts pie daudzu ēku būvdarbiem. Pēc arhīvu ziņām viņš būvējis arī Lindes muižas kungu māju un Aizkraukles kungu māju (Lancmanis 1997). Visas trīs ēkas ir liktas uz augsta cokola stāva un to centru iezīmē mezonīna stāvs, bet Aizkrauklē tas aizvietots ar trijstūra zelmini. Visām šīm ēkām ir akmenī kalti portāli (Lancmanis 2006).
1792. gadā muižu mantoja G.V. fon Blūmena dēls Vilhelms Eberhards fon Blūmens. 1810. gadā muižas inventarizācijas laikā tika uzskaitītas 14 ēkas, no kurām zemnieku labības magazīna vēl tika celta, divas celtnes vēl bija pavisam jaunas, pārējās, izņemot divas, bija labā vai ļoti labā stāvoklī, tajā skaitā bija arī kungu māja. 1828. gada 8. jūnijā notika izputējuša V.E. fon Blūmena īpašumu izsole. Muižu nosolīja viņa vedekla Hedviga fon Hānenflde, tāpēc muiža palika Blūmenu dzimtas īpašumā. Muižu vēl pirms viņas vīra Herberta Frīdriha Eduarda fon Blūmena nāves 1851. gadā pārņēma viņa dēls Andreass Vilhelms Eduards fon Blūmens (Lancmanis 2006). Lindenberga piederēja fon Blūmenu ģimenei līdz 1872. gadam.…
