Morāle ir normatīva sistēma, kas regulē cilvēka savstarpējās attiecības un sabiedrības dzīvi kopumā. Tikumība ir morāles prasību ieaudzinātības pakāpe sabiedrībā, tās grupā vai konkrētā cilvēkā. Morāles kodekss ir desmit Dieva baušļi. Dziļi humānas ir Kristus mācība un sirdsapziņa.
Audzināšana, izglītība un tikumība ir vienas un tās pašas lietas, proti cilvēka garīgās attīstības un viņa pašpiepildīšanās atsevišķi elementi, kas viens otru atbalsta un papildina.
Tikumiskās prasības regulē sabiedrības dzīvi, balstoties uz sabiedriskās domas spēku. Jo lielāku cieņu cilvēks izjūt pret sabiedrisko domu, jo vairāk tas ievēro tikumiskās normas, prasības.
Sabiedrības dzīves regulācijā morāle veic visai nozīmīgu palīgfunkciju, atturot cilvēkus no likumpārkāpumiem.
Tikumiskā audzināšana vienmēr ir bijusi viens no galvenajiem pedagoģijas uzdevumiem, gatavojot jauno paaudzi dzīvei. Tikumiskās audzināšanas pamatuzdevumi ir:
1.iepazīstināt skolēnus ar morāles būtību un nozīmi sabiedrības dzīvē;
2.iepazīstināt ar galvenajiem tikumiskās attieksmes objektiem morāles aktuālo prasību skatījumā;
3.ieaudzināt cieņu pret sabiedrību, tās morālajām prasībām, kā arī neiecietību pret sadzīvesc normu pārkāpumiem, nostiprināt morālo stāju.
Senie laiki (līdz 4 gs.)
Sociālajā dzīvē attiecību sistēma balstījās uz savstarpēju atbalstu, palīdzību un obligātu kopēju darbu. Bija nepieciešams veidot bērnos pirmatnēja kolektīvisma garam atbilstošu oreantāciju. To panāca vērojot bērna rīcību un vērtējot to: atzinīgs no vecāku puses pozitīva attieksme; neatzinīgs nopēlums. Tikumiskā audzināšana tika veikta kopā ar fizisko, intelektuālo un darba audzināšanu. Bērni vēroja pieaugušos un kopēja viņu darbību. Bērni agri sasniedza sociālo briedumu (9-11 g.v.).
Etnogrāfi apgalvo, ka mazs bērns kopienas dzīvē varēja uzvesties kā vēlas (piem. sist mātei) par ko tos nerāja. Vēlāk bērns kļuva disciplinēts, stingri turējās pie kopienā peņemtajām uzvedības normām. Pieaugušie bērnus nesita, tikai uzkliedza vai draudēja.
Folklorā atainota pirmatnējā sabiedrībai raksturīga labdabība, iecietība, maiga attieksme pret bērniem.
Audzināšana tā laika izpratnē bija pēctecīgs process, nevis apspiešana, tā bija pašcieņas un ''pilnības'' veidošanas instruments, bet ne netikumu vai nepilnību apkarošanas līdzeklis.
Apm. 9-7 gs. p.m.ē. Notiek kopienas iekārtas sairšana, rodas ģimene. Verdzības rašanās.
Pedagoģijas ideālu pamatā bija darbs kā augstākā sociālā un tikumiskā vērtība. Mācību saturs ( arī amatniecības) iekļāva sevī arī uzvedības normas.
Bērna iespējas noteica piederība grupai.…
