Sava kursa darba ietvaros esmu izvēlējusies izpētīt tiesību aizsardzības iestāžu sistēmu un kompetenci Latvijā. Mani šī tēma ieinteresēja kā topošo juristi, jo šis ir pamats manām zināšanām un tālākām studijām, kur būs nepieciešamas labas zināšanas par tiesību aizsardzības iestāžu sistēmu Latvijā. Pirms sākt rakstīt studija darbu, es gribu izvirzīt šādus galvenos darba mērķus uz kuriem darba laikā meklēt atbildes:
Latvijas Republikas tiesu sistēmas veidošanās;
Tiesu sistēmas vispārīgais raksturojums;
Latvijas Republikas tiesību aizsardzību iestāžu raksturojumu.
Darba mērķa sasniegšanai es apmeklēju trīs obligātās tiesas sēdes.
Mans uzdevums bija apmeklēt vienu krimināllietu, vienu civillietu un vienu administratīvo lietu. Šis uzdevums man šķita ļoti interesants, tādēļ tiesas sēdēs piedalījos gan kā liecinieks, gan kā ieinteresēta persona. Man bija iespēja ne tikai aprakstīt šīs tiesas sēdes savā studiju darbā, bet arī guvu lielisku pieredzi un iespaidus. Tiesas prāvas bija atklātas, jo neviens neizteica man nekādus ierobežojumus un iebildumus par piedalīšanos lietu izskatīšanā.
Mana studija darba uzdevums ir sniegt informāciju par mūsu valstī pastāvošās tiesību aizsardzības iestāžu vispārēju raksturojumu, katras tiesību aizsardzības iestādes struktūru, galvenos darbības virzienus un to kompetenci.
Latvijas Republika tiek proklamēta 1918. gada 18. novembrī. Tās pirmais likumdevējs ir Tautas Padome, kuras prezidents bija Jānis Čakste. Latvijas Tautas Padome izstrādāja politisko platformu, ko var uzskatīt par pirmo pagaidu konstitūciju un pieņēma vairākus nozīmīgu likumus. Latvijas Tautas Padome, kas nebija tautas ievēlēta, jo tajā laikā tas vienkārši nebija iespējams. Tomēr 1920. gadā valstī notika Satversmes Sapulces vēlēšanas, kurās piedalījās apmēram 85% balsstiesīgo iedzīvotāju un tās prezidents bija Jānis Čakste. Satversmes sapulces tiešais un galvenais uzdevums bija izstrādāt Latvijas Republikas Satversmi. Teksta izstrādāšana ilga divus gadus. Iesākumā bija iecerēts, ka Satversme sastāvēs no divām daļām, bet bija iemesli (Satversmes otrās daļas projektā paredzēja 30 pantu1. Tajos tika formulēta visu Latvijas pilsoņu vienlīdzība likuma priekšā, ”neskatoties uz dzimumu un ticību”2.), kuru dēļ lielākā cilvēku daļa atteicās balsot par 2. daļas Satversmes pieņemšanu – par cilvēku pamattiesībām, līdz ar to tika pieņemta Satversmes 1. daļa, kas regulē Latvijas valsts un tās institūciju statusu.
1920. gadā tika noslēgts miera līgums ar Padomju Krieviju, kurā tā bez ierunām uz visiem laikiem atzina Latvijas neatkarību.
1921. gadā Parīzes miera konferences Augstākā Padome, kas pārstāvēja Rietumu lielvalstis, pieņēma lēmumu par Latvijas kā valsts atzīšanu de iure.
1922. gada 7. novembrī I Saeima notur savu pirmo sēdi. LSS pieņēma likumu ”Par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanas un ieviešanu”, kas aizstāja tā laika pagaidu konstitūciju.
Latvijas faktiskā neatkarība pastāvēja līdz 1940. gadam, kad Latvijā ar Padomju Savienības karaspēka spiedienu tika piespiedu kārtā ievēlēta “tautas saeima”, kas pasludināja Latvijas pievienošanos Padomju Savienībai. Šim aktam un sekojošam 50 gadus ilgajam okupācijas periodam no starptautisko tiesību viedokļa nebija nekāda juridiska spēka.…
