Mūsdienu apstākļos, kad notiek izmeklēšanas paņēmienu, metožu tālāka pilnveide, dažādu problēmu atrisināšana nozieguma atklāšanā, kriminālajā tiesvedībā praktiski nav iespējama bez dažādu nozaru speciālistu palīdzības. Krimināllietu izmeklēšanas gaitā vai civillietu izskatīšanā procesa virzītājam nereti rodas problēmas, kuras viņš nevar izšķirt sakarā ar speciālo zināšanu trūkumu vai arī tas viņam aizliegts ar kriminālprocesa un civilprocesa likumu. Tādos gadījumos viņš pēc palīdzības griežas pie speciālista. Eksperts pēta tos lietiskos pierādījumus, kurus nodevis procesa virzītājs un tiesa. Eksperts savas darbības rezultātus izklāsta atzinumā, kas ir patstāvīgs pierādījums lietā.
Tiespsihiatrija kā speciāla psihiatrijas sastāvdaļa pēta dažādus psihiskos traucējumus un to nozīmi kriminālprocesā un civilprocesā, izvērtē ekspertējamās personas psihisko stāvokli un personas spēju pareizi uztvert lietai nozīmīgus apstākļus, dod rekomendācijas par medicīniska rakstura līdzekļu piemērošanu, kā arī noskaidro, vai persona, izdarot noziedzīgu nodarījumu vai veicot civiltiesisku darījumu, ir bijusi pieskaitāma vai nepieskaitāma, sniedz objektīvu atzinumu par personas rīcību un garīgās veselības stāvokli. Gan Civilprocesa likums, gan Kriminālprocesa kodekss nosaka, ka ekspertīzi nepieciešams izdarīt gadījumā, kad lietā nozīmīgu apstākļu vai faktu konstatēšanai nepieciešamas speciālista zināšanas. Es savā referātā analizēšu tiesu psihiatrijas priekšmetu un izvirzītos uzdevumus.
Norādījumi par psihiskām slimībām novēroti jau tālā senatnē: tautu teikās, leģņdās. Senajā Grieķijā Hipokrāts(460. – 370.g.p.m.ē.) ārstēja psihiskos slimniekus, saistot psihiskos traucējumus ar izmaiņām galvas smadzenēs. Viduslaikos, koncentrējoties nelielās teritorijās lielam daudzumam pilsētu, psihiski slimie cilvēki kļūst uzkrītoši un traucē līdzcilvēkus. Viņiem sāk pievērst lielāku uzmanību. Taču slimnieki nokļūst nevis pie ārstiem, bet gan inkvizīcijas varā. Bieži vien psihiski slimos pēc apsūdzēšanas buršanā, sakaros ar ļauno garu iznīcināja inkvizīcijā. Austrumeiropā psihiski slimie netika tiesāti un nogalināti. Pareizticīgo baznīca tos pat uzskatīja par „dieva izredzētiem” vai cietējiem. 15. -17. gs. Rietumeiropā tika aktīvi organizēta psihiatriskā palīdzība, lai pasargātu no psihiskajiem slimniekiem apkārtējos. Psihiatriskās iestādes iekārtoja kādreizējos cietumos un slimniekus turēja sliktos apstākļos, tie tika pieķēdēti. Slimnieki ārstēšanu nesaņēma. 18.gs.beigās parādījās pirmie zinātniskie darbi psihiatrijā un šis laiks uzskatāms par psihiatrijas zinātnes rašanos. Šajā laikā Vācijā notika vēsturiski nozīmīgā „psihiķu” un „somatiķu” skolu cīņa.…
