Ievads
Cilvēces civilizācijai un sabiedrībai attīstoties un cilvēku vēlmēm, nepieciešamībām un savstarpējām attiecībām kļūstot daudzveidīgākām arvien pieaug nepieciešamība pēc speciālistiem šaurākās dažādu zinību nozarēs. Arī strīdu tiesiskajās attiecībās un sociāli bīstamo situāciju regulēšanas joma nav izņēmums no šīs tendences, tieši tādēļ īpaša nozīme mūsdienu tiesību jomā ir tiesu ekspertiem.
Medicīnai attīstoties arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta veselības – gan fiziskās, gan garīgās, tiesas procesos un saistītajās jomās. Arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts garīgās veselības stāvoklim arī procesuālajos normatīvajos tiesību aktos, līdz ar to rodas nepieciešamība pēc ekspertiem šajā jomā. Tieši šī nepieciešamība savulaik kļuva par iemeslu tiesu psihiatrijas pamatu formēšanai un šīs jomas tālākai attīstībai, kura tiek apskatīta šajā darbā vēsturiskajā kontekstā.
Attīstoties no šaurāka jautājumu loka risināšanas paņēmiena līdz nopietnai zinātnei ar lielu nozīmi tiesiskajos jautājumos, mūsdienu tiesu psihiatrijai ir konkrēti formulēti uzdevumi un mērķi, kas tiek apskatīti šī darba otrajā daļā, un nopietna vieta procesuālajā tiesību praksē, kuru regulē atbilstošie procesuālie un speciālie normatīvie tiesību akti.
Tiesu psihiatrijas attīstības vēsture
Vēsturiski visagrākie tiesu psihiatrijas darbības virzieni, kas pastāvēja jau pirms pārējiem tiesu psihiatra darbības veidiem ir tā dalība jautājumu risināšanā par psihiski slimo civiltiesisko rīcībspēju, kā arī ekspertīzes veikšanu pieskaitāmības jautājumos.
Aizbildnības pār psihiski slimajiem un darbību aizsardzībai no to bīstamas uzvedības nepieciešamība ir objektīvi pastāvoša sociālā vajadzība. Jebkura sabiedrība jebkurā tās attīstības posmā ir spiesta risināt šādus jautājumus, pie tam ilgi pirms psihiatrijas rašanās tās mūsdienīgā izpratnē. Metožu un līdzekļu izvēle šādu uzdevumu risināšanā lielā mērā tiek noteikts ņemot vērā uzskatus par psihiska traucējuma būtību. Tie ir vēsturiski mainīgi un bieži vien savā starpā atšķirīgi. Pie tam, šo uzskatu daudzveidībā, kas pastāvēja cilvēku sabiedrības vēstures gaitā var izcelt pamata uzskatus.
Uzskats par psihisko traucējumu kā nepiederīgā gara iemitināšanos cilvēkā nāk jau no senajiem laikiem. Tas gars var būt gan labs gan ļauns, līdz ar ko traucējums tika uzskatīts vai nu kā nešķīstā gara apsēstība (joda apsēstie) vai arī pretēji, kā dieva īpaša žēlastība (svētlaimīgie). Īslaicīgie, pārejošie psihiskie traucējumi bieži vien tika novērtēti kā izlikšanās, bet vāji izteiktie psihes traucējumi, kuri mūsdienās tiktu kvalificēti kā saslimšana – kā izlaidība. Beidzot, pilnīgi veseli cilvēki dažreiz tika uzskatīti par garīgi slimiem sabiedrībā, jo to uzvedība likās savdabīga un nesaprotama (tā Demokrīts tika Hipokrāta atzīts par nepieskaitāmu, jo filozofa uzvedība pilsoņiem likās dīvaina.
…
