Viens no tiesu sistēmas galvenajiem uzdevumiem, neskaitot strīdu risināšanu un tiesiskā taisnīguma nodibināšanu, ir vienotas likuma izpratnes veicināšana tiesu sistēmā un sabiedrībā kopumā. Lai izpildītu šo uzdevumu, likumā „Par tiesu varu”1 likumdevējs paredzējis Augstākajai tiesai pienākumu Tiesu informatīvās sistēmas ietvaros veidot un uzturēt judikatūras datubāzi. Uz šī uzdevuma izpildi attiecināmas normas iestrādātas arī tiesas procesu reglamentējošajos likumos – Administratīvā procesa likumā, Civilprocesa likumā un Krimināllikumā. Lai arī katrā likumā formulējums ir mazliet atšķirīgs, šaurāks vai plašāks, tomēr pamatā doma ir viena – tiesa, izskatot lietu un taisot spriedumu, ņem vērā agrāk taisītos spriedumus, tajos izklāstītos principus un tiesību normu interpretāciju.2
Šī darba mērķis ir veikt nelielu pētījumu par tiesu prakses un judikatūras izmantošanu argumentācijas veidošanā, pievēršot uzmanību diviem būtiskiem jautājumiem: vai pastāv tiesu prakses un judikatūras atšķirības, un kāda ir tiesu rīcība, izspriežot konkrētas lietas, proti, vai tiesas kā saistošu uztver augstākas tiesu instances piemēroto tiesību normu interpretāciju un iepriekš taisītos spriedumus.
Lai arī Latvijā kā romāņu-ģermāņu tiesību lokam piederošā valstī judikatūrai nav likuma spēka, tomēr tai ir nozīmīga loma likuma normu vienotā interpretācijā. Uz to norādījis arī kādreizējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns: „Satversmē iekļautie tiesiskās drošības, tiesiskās paļāvības un tiesiskās vienlīdzības principi, Civilprocesa likuma 5. pants nosaka, ka tiesām jāievēro judikatūra, tas ir, to nolēmumu kopums, kas satur abstraktās juridiskās atziņas un veido pareizo tiesu praksi. …