Termins \"tiesību avots\" plašu izplatību guva XIX gadsimtā. Tā izcelsme gan tiek saistīta jau ar daudz senākiem laikiem. Pirmo reizi šo terminu esot lietojis romiešu vēsturnieks Tits Līvijs.
Vispārpieņemtas tiesību avota izpratnes nepastāv. Tiesību avota jēdziens tiek lietots vairākās nozīmēs. Piemēram, Latviešu konversācijas vārdnīcā ir minētas veselas piecas tiesību avota nozīmes.
Juristi ar tiesību avotu, galvenokārt, saprot tiesību formu no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Par tiesību avotiem tiek uzskatītas tās formas, kuras kalpo par tiesību (juridiskas) normas nostiprināšanas un izpausmes veidu. Tā ir forma, kurā izteikts priekšraksts jeb uzvedības noteikums iegūst tiesību (juridiskas) normas nozīmi. Tā ir forma, kura sociālo normu apvelta ar juridisku spēku. Tēlaini izsakoties, tiesību avots ir trauks no kura tiek smeltas tiesību normas.
Tiesību avoti pilda ļoti svarīgu funkciju - kalpo par pamatu juridisku lietu izlemšanai, lai panāktu taisnīgu lēmumu pieņemšanu. Ne velti XIX gs. sākumā kāds vācu jurists, uzsverot tiesību avotu nozīmību, secināja, ka: \"Tiesību čaumala ir jurisprudences kodols\".
Tiesību avotu kopums ir viens no sabiedrības juridiskās kultūras elementiem. Tiesību avotu izpratni ietekmē sabiedrībā valdošie filozofiskie, ētiskie, politiskie uzskati. Pie juridiska rakstura faktoriem, kuri nosaka tiesību avotu izpratni pieder:
a) nacionālās tiesību sistēmas piederība noteiktai tiesību saimei;
b) konkrētajā sabiedrībā valdošā tiesību izpratne;
c) attiecīgās tiesību sistēmas vēsturiskās posms.
Latvijas tiesību sistēma tiecas reintegrēties (atkal iekļauties) rietumu, konkrētāk, kontinentālas Eiropas tiesību saimē, kurai tā piederēja pirmajā Latvijas valsts neatkarības periodā līdz 1940.gadam.
Romāņu-ģermāņu tiesību saimi veido daudzas nacionālās tiesību sistēmas. Šajā tiesību saimē ietilpst ne tikai vairums Eiropas valstu tiesību sistēmas, bet arī visu Latīņamerikas, kā arī daļa Āfrikas un Āzijas valstu tiesības sistēmas. Romāņu-ģermāņu tiesību saimes tiesību normas raksturojas ar vispārīgumu, nereti ar visai augstu abstrakcijas pakāpi un tiesību normu hierarhisku sakārtojumu.