Tiesu neatkarība- tā ir garants mūsu valsts demokrātijai. Neatkarību bieži vien var saistīt ar brīvību. Jesaja Berlins ir teicis, ka “parasti par mani var apgalvot, ka es esmu brīvs tiktāl, ciktāl cilvēki vai cilvēku apvienības neiejaucas manā darbībā. Politiskā brīvība šajā nozīmē ir vienkārši tas areāls, kura ietvaros cilvēks var rīkoties, citu nekavēts”1. Tas arī ir tiesu varas neatkarības pamatā- netraucēta darbība. Kaut gan pastāv arī negatīvā puse: “cilvēki lielā mērā ir savstarpēji atkarīgi, un neviena viņu darbība nav tik individuāla, lai nekad un nekādā aspektā netraucētu citu eksistencei; dažu brīvībai ir jābūt atkarīgai no citiem uzliktiem ierobežojumiem.”2 Šeit parādās neatkarības konfliktējošās puses. Tā ir kā monēta – it kā viens vesels, tomēr ļoti atšķirīgs un pretrunīgs. Neatkarība nevar būt nekad pati par sevi, ir jābūt kādiem aukstākiem spēkiem, kas to spētu garantēt. Mūsdienās šī vara ir sakoncentrēta valsts rokās. Valsts garantē neatkarību, tomēr tieši šīs garantijas darbojas kā apspiešanas līdzeklis. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka “valsts ir vajadzīga, lai sabiedrībā varētu uzturēt kārtību; tā ir cilvēka personisko brīvību garantētāja, vairākuma gribas paudēja un arī mazākuma tiesību aizstāve.”3 Izrietot no iepriekš teiktā ir jāpiekrīt Ž.Ž.Ruso teiktajam: “Brīvība ir paklausība likumam, ko mēs izdodam paši sev.” Labprātīgi pieņemot valsts garantijas, mēs automātiski arī pieņemam pret mums vērstos “apspiešanas līdzekļus”, tādejādi paklausot likumiem un starptautiskiem līgumiem.…