Socioloģiskās aptaujas liecina, ka vairums Latvijas iedzīvotāju neuzticas tiesu sistēmai. Ārzemju pētnieki cits pēc cita pēc norāda uz Latvijas tiesu sistēmas nopietniem trūkumiem. Visas aptaujas liecina par cilvēku neuzticēšanos tiesu sistēmai, kā arī par plaši izplatītu viedokli, ka „parastais cilvēks” tiesu sistēmā taisnību nevar panākt. Viena no tiesu sistēmas problēma ir saistībā ar sprieduma izpildi. 2002. gada jūnija numurā žurnālā „Likums un Tiesības” bija raksts, kurā tika minēts, ka 70 procenti tiesu spriedumu civillietās netiek izpildīta, jo tiesu izpildītāji ir mazizglītoti, vāji apmaksāti un nespējīgi veikt savu darbu. Bija kaut kas jādara, lai uzlabotu spriedumu izpildi.1
Līdz 2003. gada janvārim tiesu izpildītāji bija Tieslietu ministrijas darbinieki ar noteiktu atalgojumu. Tagad jau divus gadus tiesu izpildītāji ir tiesu varai piederīgas profesijas pārstāvji. Tiesu izpildītāja likums ir kardināli reformējis tiesu izpildītāju institūtu. Tiesu izpildītājiem ir mainījusies statuss, kā arī tiesības un atbildība. Agrāk atbildība par tiesu izpildītāju darbu saskaņā ar noslēgto darba līgumu uzņēmās darba devējs Tieslietu ministrijas personā. Līdz ar to tiesu izpildītāji ne vienmēr apzinājās tās sekas, kas var iestāties gadījumā, ja tiek kavēta sprieduma izpilde vai tiek pārkāpts likums. Tagad tiesu izpildītāji savu darbību veic, balstoties uz brīvas juridiskās profesijas principiem. Tiesu izpildītājs ir pašnodarbinātas personas, kas pieņem darbā tehniskos darbiniekus un kopumā atbild par savu biroja darbu. Likums paredz, ka tiesu izpildītājs par savu darbību var tikt sodīts disciplināri, kā arī ir atbildīgs civiltiesiskā un krimināltiesiskā kārtībā.…
