Likuma "Par tiesu varu" 1. panta otrajā daļā ir noteikts, ka tiesu varu īsteno atbilstoši tiesiskuma principam un tiesnesis ir neatkarīgs un pakļauts tikai likumam.
„Tiesas un tiesnešu neatkarība nozīmē neatkarību no citiem varas atzariem (institucionālā neatkarība), kā arī neatkarību no procesa dalībniekiem (personiskā neatkarība). Tādējādi komentējamais pants ietver divus tiesiskas valsts pamatprincipus – tiesas kā varas atzara institucionālās neatkarības principu un no procesuālā taisnīguma (fair trial – angļu val.) principa atvasināto tiesnešu objektivitātes principu.” J.Briede izdala divus neatkarības jēdziena aspektus – ārējo un iekšējo. Neatkarības ārējais aspekts nozīmē, ka iestādei, kurai ir jāpieņem nolēmums, ir jābūt aizsargātai no ārējas iejaukšanās, kas varētu apdraudēt pieņemtā nolēmuma neatkarību, izskatot tiem uzticētos strīdus (varas dalīšanas princips). „Tiesnešu un tiesas neatkarība cieši saistīta arī ar Satversmes 1. pantā nostiprināto varas dalīšanas principu – tiesa demokrātiskā valstī var pildīt savu funkciju tikai tad, ja tā ir neatkarīga un apveltīta ar varu. Neatkarīga tiesa ir tiesiskas valsts obligāts priekšnoteikums, bez tās tiesiska valsts nevar pastāvēt.” Valstij ir jāveido institucionāla struktūra, kura pēc iespējas efektīvi un pilnvērtīgi ļauj personai aizstāvēt savas tiesības un pasargā to no tiesību aizskārumiem. „Tādēļ, lai nodrošinātu sabiedrības locekļu brīvību un drošību, demokrātiskas valsts teorijā dominē viedoklis par varas dalīšanas nepieciešamību, kas nodrošina ne vien varas atzaru neatkarību citam no cita, bet arī katras varas kontroli no citu varas atzaru puses (kontroles un līdzsvara mehānisms (checks and balances)).”
„Iekšējais aspekts savukārt ir saistīts ar objektivitātes jēdzienu un attiecas uz to, ka tiek saglabāta vienāda distance attiecībā pret strīda dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm saistībā ar strīda priekšmetu.”
Kā norādījusi Satversmes tiesa, „tiesnešu neatkarība ir saistīta ar vairākām šādām garantijām: tiesneša amatā atrašanās garantijas (tiesnešu iecelšanas vai apstiprināšanas kārtība, iecelšanai nepieciešamā kvalifikācija, amata saglabāšanas garantijas, noteikumi paaugstināšanai amatā un pārcelšanai citā amatā, pilnvaru apturēšanas un izbeigšanas noteikumi), tiesneša neaizskaramība, finansiālā drošība (sociāla un materiāla rakstura garantijas), tiesneša institucionālā (administratīvā) neatkarība un tiesu varas faktiskā neatkarība no izpildvaras vai likumdevēja politiskās ietekmes. Visas šīs garantijas ir cieši saistītas, un, ja kaut viena no tām tiek nesamērīgi ierobežota, tiek pārkāpts tiesnešu neatkarības princips un līdz ar to apdraudēta tiesas pamatfunkciju veikšana un cilvēka tiesību un brīvību nodrošināšana.”
Bet tiesneša neatkarība nav absolūta, tas izriet no tā paša likuma "Par tiesu varu" 1. panta otrās daļas un Satversmes 83. panta : "Tiesnesis ir neatkarīgs un pakļauts tikai likumam."
„Padotība tiesībām nozīmē arī Satversmei un vispārējiem tiesību principiem atbilstošu rakstīto tiesību normu piemērošanu. Tas ietver pareizās tiesību normas atrašanu un atbilstošu interpretēšanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, atbilstošās judikatūras izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu.” Ja Satversmei vai citam augstāka juridiska spēka normatīvajam aktam neatbilst zemāka tiesību norma, tiesa šo normu nepiemēro. Padotība tiesībām nenozīmē, ka tiesnesis var atteikties izlemt lietu (juridiskās obstrukcijas aizliegums), ja pastāv likuma robs. „Padotība likumam nozīmē arī likuma robu aizpildīšanu.” „Par likumu papildinošu vai labojošu tiesību tālākveidošanu ir jārunā, ja likums neizpilda savu funkciju un nesniedz faktiskā gadījuma taisnīgu risinājumu. Šādā situācijā tiesību piemērotājam ir alternatīva – pieņemt netaisnīgu spriedumu, bet nosargāt savu „uzticību likumam” vai pieņemt taisnīgu spriedumu, bet atkāpties no likuma.” J.Briede norāda, ka „viens no kritērijiem, kas nosaka tiesas darbības robežas tiesību jaunradē, ir nepieciešamība pamatot savus lēmumus ar juridiskiem un tikai juridiskiem argumentiem. Ja tiesas nolēmuma pamatā ir nejuridiski un politiski apsvērumi, tad ar šādu nolēmumu tiesa iejaucas jomā, kas nav tās kompetencē. Lai gan pamatojumā dažkārt var tikt vērtētas sabiedrības kopējās intereses un īpaši sociāli vai ekonomiski faktori, tomēr tiesa nedrīkst pārkāpt robežu, aiz kuras sākas politiski apsvērumi un likumdevējam demokrātiski leģitīmi nodotā kompetence.”
E. Levits definē tiesneša pakļautību likumam tā - „spriežot tiesu un veidojot judikatūru, tiesnesis ir neatkarīgs, bet nav brīvs. Tiesnesis ir saistīts ar tiesībām, ar juridisko metodi un ar judikatūru”
